Par Ziemassvētkiem, dzīves jēgas un stabilitātes meklējumiem, kalpību viltus ideoloģijām, Latvijas garīgās atdzimšanas nepieciešamību, pārlaicīgām un ikdienas lietām saruna ar Rīgas arhibīskapu, metropolītu Zbigņevu Stankeviču.

Jūsu ekselence, Ziemassvētkus kā neapšaubāmu kultūras sastāvdaļu Rietumu sabiedrībā svin visi – ticīgie un neticīgie. Kāds būtu jūsu vēlējums?

Z. Stankevičs: Mans vēlējums visiem cilvēkiem būtu, lai labdarības akcijas, kas veiksmīgi noris pirms Ziemassvētkiem ar vēlmi nesavtīgi dalīties – lai šis impulss kļūst lipīgs un turpinātos arī visā pārējā laikā. Šajā brīdī visskaidrāk izjūtam to, ka pilnību un laimi varam iegūt vien nesavtīgā palīdzībā citiem, kalpojot kopīgajam labumam un arī valstij. Tad nu vēlu, lai šo atklājumu un iekšējo revolūciju piedzīvo ikviens!

Ikvienam mūsdienu mainīgajā pasaulē it kā pašsaprotamie jautājumi par vērtībām un stabilitāti kļuvuši par vieniem no neskaidrākajiem. Vai baznīca šīs atbildes joprojām dod un cilvēku pieplūdums vērojams?

Pēc man zināmiem vērojumiem, baznīcās pamazām atgriežamies pirmskovida apmeklējuma līmenī.

Ticīgajiem stingrākais pamats dzīvē ir Dievs. “Dievs Kungs ir mūsu stiprā klints” – domāju, ka šo kristiešu psalmu būs dzirdējuši visi, to saista arī ar Lutera sacerēto dziesmu. Taču šo psalmu atzīst ne jau tikai reformatori – visi kristieši, jo Dieva kā klints jēdziens nāk no Vecās Derības.