Laiku pa laikam uzvirmo diskusijas par to, vai mākslinieka darbi ir atdalāmi no viņa personības un, ja autors kādā ziņā ir bijis nopeļams, tad arī tā veikumi slēdzami putekļainās, vaļā neveramās lādēs, lai kodes un rūsa tos maitā.

Dažkārt pausts cits viedoklis. Ja mums bijis vērā ņemams rakstnieks kā, piemēram, Andrejs Upīts, tad viss pārējais viņa darbībā ir piemirstams. Piemineklis Rīgas centrā (1982) esot literātam, ne aktīvam Latvijas okupācijas atbalstītājam, delegātam, kurš lūdzis Latviju uzņemt PSRS, Sociālistiskā Darba varonim utt.

 Vai otra galējība? Salīdzinājumam jāatceras, ka savulaik Knuts Hamsuns tika tiesāts, turklāt faktiski par uzskatiem. Vai norvēģi bija principiālāki, atriebīgāki, "tie bija citi laiki"?