Trīs paaudzes vēstures griežos — ukraiņu mūsdienu eposs

Oksana Zabužko (Оксана Забужко, 1960) ir mūsdienu ukraiņu rakstniece, dzejniece un esejiste, vairāku dzejas grāmatu, eseju krājumu un romānu autore.

"Pamesto noslēpumu muzejs".

Foto: Publicitātes

Romānu "Pamesto noslēpumu muzejs" (Музей покинутих секретів) viņa sarakstīja 2009. gadā, domājot par savas valsts trauksmaino pagātni un nākotni. Šī grāmata ir Ukrainas mūsdienu eposs: trīs paaudžu dzimtas sāga, kuras notikumi aptver laika posmu no 20. gs. 40. gadiem līdz 2004. gada pavasarim. Latviešu lasītājiem piedāvājam fragmentu no romāna nodaļas, kuras notikumi risinās 20. gadsimta 40. gados, kad mežos vēl slēpjas cīņai gatavie Ukrainas Sacelšanās armijas kaujinieki.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, LR Kultūras ministrijas un programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam fragmentu no Oksanas Zabužko grāmatas "Pamesto noslēpumu muzejs" nodaļas "Adrijana pēdējais sapnis"

Nez kādēļ atcerējās "Levko" vakarējo stāstu, kas vairāk atgādināja grēksūdzi, – Levko nudien bija artistiska natūra, un viņš Adrijanam patika: bija jūtīgs. No viņiem visiem "Levko" pirmais kļuva nemierīgs – līdzko viņi iegāja tai krijivkā pārlaist tvarstīšanu. Viņš jokoja, muldējās, taču tas viss viņam sanāca kaut kā nervozi, un Adrijans to juta – ar "Levko", kuram viņš reiz bija laikus ieteicis pirms šautenes tīrīšanas izņemt no stobra lodi, viņu vienoja īpašā bezvārdu saikne, kas rodas starp glābēju un izglābto; tā pati saikne, kas Adrijanam ar "Klētnieku" neradās. Kad abi bija palikuši zem četrām acīm, "Levko" sāka runāt, it kā izdevību vien gaidījis, – un pastāstīja, kā viņi bija likvidējuši akcijas laikā S. saņemto emgēbē majoru, kurš pusgadu nodzīvoja ar viņiem mežā, līdz bija nodevis visu, cik vien zināja, teritorijas aģentūru. Šis majors viņiem bija ļoti palīdzējis – pats pieteicies sadarboties, un pusgada laikā viņi ar šo tiešām saraduši, beigās jau pat gandrīz neapsargājuši – un kur tad lai viņš bēgtu, pie tiem saviem lieliniekiem, vai? Uz tribunālu un nošaušanu? Kad "Klētnieks" sasauca kopā Drošības dienesta kaujiniekus un paziņoja, ka operācija ir pabeigta un majors vairs nav vajadzīgs, iestājās tāds klusums, ka dzirdētu adatu nokrītam. Viņi par majoru jau zināja vairāk nekā cits par citu. Zināja, ka viņš ir ukrainis, dzimis Zaporižjas apgabalā, ka vēl kā jauns puisis mobilizēts dienēt NKVD, ka uz Ļvivu līdzi atvedis sievu un bērnu, bet Zaporižjas apgabalā viņam ir veca māte, kurai viņš ik mēnesi pārsūta naudu, – viņi daudz ko zināja... "Klētnieks" jautāja, vai kāds no viņiem liks galvu ķīlā, ka majoru var atstāt pagrīdē. Ka atstāts viņš zvērēs uzticību Ukrainai un karos mūsu pusē. Tādam pavērsienam neviens nebija gatavs, viņi klusēja kā klusējuši. "Klētnieks" jautāja, vai kāds brīvprātīgi pieteiksies uz likvidāciju. Neviens nepieteicās. Tad "Klētnieks" nozīmēja divus izpildītājus. Tie abi pēc tam atgriezās tādi, ka pašus varēja norakt zemē. Majors viņiem teica, ka citu likteni sev nemaz nebija gaidījis. Ka viņš arī ir karadienestā un visu saprot. Kauču karadienestā viņš nebija, viņš bija enkāvēdists – un tātad savā mūžā noteikti ne reizi vien bija šāvis uz neapbruņotu cilvēku, kam aizsietas acis. No tāda dienesta parasti nāk nekam nederīgi karotāji: viņi nav pieraduši pie tā, ka pistoles stobrs tikpat viegli var tikt pavērsts arī uz otru pusi, un, kad tāds brīnums ar viņiem gadās, uzreiz zaudē jebkādu cilvēcisku izskatu; to nav patīkami noskatīties... Taču pie viņiem nodzīvotā pusgada laikā arī majors bija mainījies, pārdzimis – un savu nāvi sagaidīja tā, kā pienākas armijas virsniekam: it kā neko vairāk nevēlētos kā tikai izpelnīties no viņiem cieņu kā līdzīgs starp līdzīgiem. Teica, lai sievai nekādā gadījumā par viņu neko neziņojot, jo tas tikai pakļaušot viņu riskam no "orgāniem", – labāk lai patiešām neko nezina un saņem atraitnes pensiju ar piemaksu. Lūdza, lai viņam nesien ciet acis. Un smēķi. Viņi aizpīpējuši, visi trīs. Tad nu pie lietas, puiši, majors teica.

Tā nebija likvidācija, tā bija slepkavība. Visi to saprata. Arī tie abi ļoti drīz pēc tam šķīrās no dzīves – viens pēc otra brīvprātīgi devās "debesbraukšanas darbā", tādā, no kura nepārnāk. Viņi meklēja sev nāvi, teica "Levko". Tā akcija viņos bija kaut ko salauzusi. "Levko" to teica bez nosodījuma, kā par nejaušu lodi vai laika apstākļu pārgrozīšanos, – viņš nekādā ziņā nedzīrās ar Adrijanu apspriest sava komandiera lēmumus, par kuriem nešaubījās; viņu mocīja kas cits, un Adrijans to redzēja: "Levko" vainoja sevi – par to, ka nebija sadūšojies izšķirīgajā brīdī galvot par to majoru. Nebija sadūšojies iziet priekšā, sasist papēžus un, skatoties "Klētniekam" acīs, pateikt: "Es lieku galvu ķīlā." Un pie ļockas, kas notiks tālāk.

Krietns puisis, "Levko", – un viņu mocīja tas, ka bija pietrūcis drosmes. Ka viņa, un tikai viņa, "Levko", mazdūšības dēļ bija miruši cilvēki, kas varēja dzīvot. Visi trīs.

Jūs neesat mazdūšīgs, – Adrijans viņam teica. – Taču labi, ka baidāties tāds būt. Cilvēks vienmēr no kaut kā baidās; tikai muļķis nepazīst baiļu. Jautājums ir, no kā mēs visvairāk baidāmies. Tad šīs lielākās bailes apslāpē mazākas – un tā ir tā patiesā drosme.

Šī doma viņam bija dārga, pie tās viņš bija nonācis jau sen, vēl vācu laikā, pirmo reizi piedalīdamies uzbrukumā gestapo cietumam: ka drosme, patiesā drosme, tā, kurā tu nesaļodzīsies, ir tikai jautājums par baiļu hierarhiju – kad no negoda un nodevēja kaunazīmes tev bail vairāk nekā no nāves (taču visvairāk, līdz ledum dzīslās, bail bija no Ševčenko brīdinājuma – "Tu mirsi, Ukraina, tu bojā iesi, ne zīmes zemes virsū nepaliks..."; kļūt tam par liecinieku – nekas briesmīgāks tavā mūžā nevar atgadīties, un nav tāda spēka pasaulē, kas tev varētu liegt šīs bailes atmest). Taču viņš nebija drošs, vai "Levko" sapratīs vārdu "hierarhija". Patiesībā gan viņš to visu runāja tikai tādēļ, lai kaut ko teiktu. Lai neklusētu. Kā aizrunādams pats savas šaubas. Jo vai tad viņš, "Kijs", "Klētnieka" vietā nebūtu devis tādu pašu pavēli?...

Iznāca, ka viņš "Levko" mierina "Klētnieka" vārdā. Un pats "Klētnieks" acīmredzot to nedzīrās darīt. "Levko" nudien mazlietiņ atplauka, kļuva mundrāks kā apsildījies ciglītis (uz viņu raugoties, nevietā ienāca prātā: žēl, puis, tavu sārto vaigu, pa ziemu kļūsi bālganzaļš kā tupenis pagrabā...). Un tikai tagad, mežmalā gaidot, kad mākoņi, kas debesīs veikli skrējās un atšķetinājās kā dūmu grīstes, apslēps mēnesi un varēs iziet pamežā, šī saruna atgriezās pie Adrijana kā šķērma atrauga pēc grūti sagremojamām vakariņām, un viņš nodomāja, salti un vērīgi: jā, pavēli viņš būtu devis tieši tādu pašu kā "Klētnieks" – taču pie viņa "Levko" būtu uzdrīkstējies iznākt priekšā. Būtu sasitis papēžus un, pielicis roku pie kokardes, ierunātos: "Padevīgi ziņoju, draugs komandier, es galvoju."

Un pie ļockas, kas notiks tālāk.

Viņš apzinājās, ka nu beidzot ir atžirbis, pilnībā. Viņam iekšā bija tukšums kā pirms iziešanas uz ugunslīnijas. Laiks svelpdams sanāca kopā kā maskavnieku garmoškas plēšas – skrejošajā mirklī, vienvienīgajā spraudziņā tūlītējai rīcībai. Un tas riebīgais iekšējais drebulis – noplacis, aprimis. Arī pirksti netrīcēja.

Viņš bija brīvs.

Viņam apkārt nakts klusumā elpoja viņa zeme. Visi meža gari, kas viņu sargāja un izveda cauri biezoknim, stāvēja viņam aiz muguras. Šī bija viņa zeme – viņa stiprā, kā nāve, par visu vislielākā mīlestība, kas pulsē naktij cauri kā neredzama gaisma. Tiem, kas bija ieradušies to mīdīt saviem zābakiem, šā spēka nebija. Tie viņam neko nespēja nodarīt.

Viņš juta, kā viņā ienāk nikna, razbainieciska līksmība. Tā azartiskā līksmība, kas uzrodas kaujā vai – ja paveicas – uzdevumā, piepildot ķermeni ar sapnīgu vieglumu, ķircinošu briesmu kņudoņu, kas uzbudina un skurbina jo nevaldāmāk, jo klajāk tu šīs briesmas nicini, – un tad tās atkāpjas pakļaudamās, jo tu esi izrādījies stiprāks... Priekšā baloja lauks – ā, nē, jau lāsmoja, viesmīlīgi melnēja pretī, uzvizot atkusušajās vietās, apziņa – baltais bruņinieks ledus bruņās – vēroja no malas, turēdama rokās stundeni, stundenis skaļi tukstēja, skaitot minūtes, kas bija nomērotas līdz pārvērtībai, – un kaut kur telpā, vai varbūt viņā pašā, neredzama roka jau uzvilka leijerkasti veiklam, idiotiski jautram kolomijkas motīvam, stingrāk, stingrāk, galvenais, lai atspere iztur, nē jel, tur zem kājām bija nokrakšķējis žagariņš kā meiča, kas vairs nespēj sagaidīt, – "Ai, pa taku baltas, pa taku baltas aitas kalnā, es gulēju ar partizānu, dieviņ, kā bez kauna...", – viņš greizi pasmīnēja, ar pilnu krūti ieelpodams aso meža gaisu, itin kā izstiepdams garmoškas plēšas nežēlīga, kā vilka sirojums, danča priekšnojautās, tikai nu vairs tas nebija viņš – bet demobilizēts padomju armijas kapteinis Antons Ivanovičs Zlobins ar lieliskiem dokumentiem un personālo naganu, atkomandēts uz rajonu pa Zagotzern līniju pārbaudīt, kā pabeigta graudu nodošana.

Nu, tvoju maķ, vperjod!.. – noteica Antons Ivanovičs. Un pārmeta krustu.

Dancis sākas.

Pērc grāmatu šeit.