Šajā nedēļas nogalē Dzintaru koncertzālē, godinot izcilā latviešu grafiķa, lietišķās mākslas meistara, gleznotāja un valsts karoga standarta autora Anša Cīruļa 140. jubileju, notiks māksliniekam veltīts muzikāls uzvedums "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis", kura muzikālais vadītājs būs Latvijas Radio kora galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava.
Uzveduma režisors ir Pēteris Krilovs, libreta autore – Nora Ikstena, scenogrāfe Anna Heinrihsone, piedalīsies mūziķis Jānis Šipkēvics (Shipsea), aktieris Vilis Daudziņš, pianists Rihards Plešanovs un Latvijas Radio kora solisti.
Sarunā ar diriģentu Sigvardu Kļavu – gan par gaidāmo uzvedumu, gan Latvijas Radio kora oktobra sākumā saņemto prestižo britu žurnāla "Gramophone" gada balvu, kas akadēmiskajā mūzikā tiek pielīdzināta kino "Oskaram", gan par Latvijas mūziķu noskaņām atalgojuma jautājumos.
Gods tikties ar vislabākā kora vislabāko diriģentu! Vai pēc šī izcilā sasnieguma – "Gramophone" gada balvas saņemšanas – Latvijā ir mainījusies attieksme pret jums, jūsu vārds kļuvis spēcīgāks, varbūt – ietekmīgāks?
S. Kļava: To gan nezinu, šādu jautājumu pat neesmu mēģinājis uzdot ne sev, ne citiem. Esmu no tiem, kuri no straujākām attiecību izmaiņām kautrējas. Nevarētu teikt, ka ārkārtīgi komfortabli justos brīžos, kad man tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā ikdienā. Neapšaubāmi, mūziķiem izteiktais paldies, tas, ka viņu darbs tiek ievērots vai novērtēts, ir svarīgi, iespējams, pats svarīgākais.
Mēs strādājam savam klausītājam un nevaram būt līdz galam laimīgi, ja šīs atpakaļsaites nav. Ir pat vienalga, vai tā ir balva vai aplausi, vai asaras lāse kāda klausītāja acī.
Gandrīz vienlaikus ar balvas iegūšanu Latvijas mūziķi skaļi pauda sasāpējušo atalgojuma problēmu…
Par to runājām jau pirms balvas. Ja nu reiz ir brīži, kad jūtos pazemots un man ir neērti, tad tā ir, kad runa ir par algām un mūsu darba novērtējumu naudas izteiksmē. Tas, kas izlauzās, bija un ir mūziķu ārprātīgu sāpju kliedziens, tas absolūti nebija kāds sagatavots mārketinga triks. Mūziķi spēj ilgi ciest, cerēt un ticēt… Bet esam viegli ievainojami, es pat teiktu, viegli iznīcināmi. Jebkurš mūziķis vispirms ir cilvēks, un tāpēc tik sāpīgi, ka, gribot praktiski palīdzēt, tu uz to neesi spējīgs.
Mūsu lietderība tiek vērtēta ar klausītāju nopirktajām biļetēm, tās liecina, cik daudz klausītājs patērē mūsu muzikālo ieguldījumu. Nevaru runāt par eiforiju, kas būtu saprotami pēc balvas iegūšanas, jo radušās tādas kā neizprotamas šķēres – no vienas puses, radošais gars sāk lidot un sasniegt jaunus augstumus, bet, no otras, – praktiskās dzīves nasta nospiež zemāk par zemu… Turklāt mēs jau visi esam kopā, un attieksme "mēs" un "jūs" ir slikta zīme.
Pasaulē Latvijas valsts būtu daudz mazāk zināma, ja nebūtu mūsu mūziķu, mākslinieku, arī sportistu…
Tas tiesa, daļa, it sevišķi ļoti tālās zemēs, par mūsu nācijas esamību uzzina tikai caur mūziku, mākslu, Dziesmu svētku fenomenu. Kāds dzirdējis, ka kaut kur esot zeme, kur tūkstošiem cilvēku sanākot kopā, lai dancotu, dziedātu un spēlētu teātri.