Pēc teju 30 gadiem režisors Juris Rijnieks ar jauniestudējumu atgriežas Jaunajā Rīgas teātrī. 29. aprīlī uz skatuves atdzīvosies Tenesija Viljamsa luga "Stikla zvērnīca" – viena no 20. gadsimta dramaturģijas pērlēm – šoreiz režisora Rijnieka interpretācijā. Sarunā ar "Latvijas Avīzi" par teātra nākotni viņš teic: "Jēga teātra atjaunotnei slēpjas tajā, ka tas atkal un atkal var uzrunāt lielu auditoriju."
Vai atceraties brīdi, kad pirmo reizi galvā pazibēja doma: jā, es gribu uzvest teātri?
J. Rijnieks: Mācījos Latvijas Universitātē, un tur tajā laikā bija tādas studentu celtnieku vienības. Tām bija jāveido tā saucamās aģitbrigādes – propaganda ar patriotisku un politisku ievirzi. Man kā kautrīgam cilvēkam tā bija pilnīgi sveša pasaule. Es biju ārkārtīgi kautrīgs, līdz tādai problemātiskai pakāpei. Mūsu vienībai bija pateikts, ka vajadzēs uzstāties finālā, lai gan nemaz nebijām izcīnījuši vietu. Priekšnieks jautāja: "Vai uzstāsimies?" Tā bija noteicošā reize – sajutu, ka gan gribu, gan vajag. Teicu: "Jā, uzstāsimies." Viņš brīdināja: "Līdz finālam tikai nedēļa palikusi." Es atbildēju: "Mierīgi."
Man šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, bet saaģitēju visus biedrus, pēkšņi parādījās kaut kādas organizatora spējas. Kautrīgums vienkārši – klikšķis! – pazuda. Vienā vakarā sacerēju divdesmit dziesmas, jo vienkārši vajadzēja. Uzstāšanās bija fenomenāla – zāle pilna, kādi trīssimt cilvēki, un visi bļāva, auroja, atbalstīja.
Jaunībā bieži gadās mētāties no vienas lietas uz otru – to, kas raujas ārā no dvēseles, ne vienmēr uzreiz var atpazīt.
Uz teātra fakultāti aizgāju pavisam nejauši – līdzi draugam, kurš baidījās iet viens. Tā tas viss sākās. Tajā laikā manā galvā bija tikai sports – mācījos sporta klasē un par teātri nezināju gandrīz neko. Biju redzējis vien divas izrādes. No tām vienīgā, ko atceros, bija tagadējā Latvijas Nacionāla teātra "Rudens dārzs" (1975). Patiesībā neatceros saturu, bet noskaņa kaut kā iesēdusies atmiņā. Pazinu tikai divus aktierus – pat tos sajaucu.
Kā nonācāt pie "Stikla zvērnīcas"?
Piedāvājums iestudēt šo lugu bija ļoti vilinošs. Ar Alvi Hermani jau no seniem laikiem bijām vienojušies, ka jaunajā ēkā kādreiz kaut ko uzvedīšu. Kad pats biju šeit vadītājs (Juris Rijnieks bija Jaunā Rīgas teātra pirmais mākslinieciskais vadītājs no 1992. līdz 1997. gadam. – Red.), mans galvenais mērķis bija remonts – un tagad ir patiess prieks atgriezties ar šādu iespēju: lielisks autors, brīnišķīgs teātris un ļoti forša komanda. Tas nekas, ka sen nebiju lasījis lugu. Es zinu, kas ir teātris, un skatos uz to ar atvērtību, apzinoties, kāda ir mūsdienu teātra pasaule. Man nav vajadzības izgudrot kaut kādu "jaunu pasauli".
-21.7 °C
