Vai cilvēki Eiropā, kuri 1789. gadā apsveica pārmaiņas Francijā, varēja paredzēt, kā notikumi attīstīsies jau piecus gadus vēlāk (terors, kari)? 

Vai tie, kuri pozitīvi vērtēja cara atteikšanos no troņa 1917. gada 15. martā, tikpat labvēlīgi uztvēra apvērsumu tajā pašā gadā dažus mēnešus vēlāk? Šie ir retoriski jautājumi, jo atbilde ir skaidra – vairumā gadījumu tā ir noraidoša. Lai gan vēsturē, protams, ir noteiktas tendences un likumsakarības, ir aplami iedomāties, ka, atrodoties laika nogrieznī X, ir iespējams zināt, kas notiks vēlākā laika posmā.

Tas šķiet pašsaprotami, tomēr bieži vien mēs Latvijā šo vienkāršo atziņu ignorējam. Piemēram, tuvojoties 4. maijam. "Vai par tādu Latviju mēs cīnījāmies?!" "Vai tāpēc mēs uz barikādēm stāvējām?!" – Pat ja sarūgtinājums ir pamatots, kļūda ir domāt, ka pirms 35 gadiem Latvijas tālākais ceļš bija skaidrs, tikai laika gaitā visādi slikti onkuļi un tantes to sačakarēja. Ja mēs uzskatām, ka desmitgadēs pēc valstiskuma atgūšanas kaut kas ir nogājis greizi, un vēlamies saprast iemeslus, tad, manuprāt, ir jāanalizē konkrēti vēstures procesa elementi (piemēram, lustrācija, privatizācija), nevis jāaprobežojas ar vispārīgiem apgalvojumiem.