Ir pavasaris. Kaut kur netālu dzirdamas strazdu balsis, tālumā sasaucas dzērves. Bet grāvī pavisam netālu no biedrības mednieku kluba "Tīreļi" mednieku mājas nošļakst ūdens. Visticamāk, šļakstinātājs ir bebrs, kuru te netrūkst, un netālu esošais Babītes ezers ik pavasari vietējos grāvjus bagātīgi apgādā ar jauno bebru paaudzi. Taču mednieku mājā pagaidām vēl ir klusums.

Īpašā guļbaļķu ēku smarža

Kluba vadītājs Nikolajs Antipenko vēlīgi izrāda savu saimniecību – lapeni, kurā mednieki var pulcēties ārā, vēl vienu mazāku lapenīti grāvja pretējā krastā. Tajā vīri mēdzot piesēt, lai spriestu kādas nopietnākas runas mazākā pulciņā. No tās pašas lapenītes ar medību dievietes Diānas labvēlību var nomedīt arī pa kādam bebram.

Ir divas nelielas guļbaļķu ēkas. Vienā no tām iekārtota pirtiņa, otrā ir neliela telpa saviesīgākiem brīžiem vai vienkārši atpūtai. Jau ieejot pa durvīm, domas piestāj no mežonīgā ikdienas skrējiena, jo nāsīs iesitas tikai guļbaļķu ēkām raksturīgā smarža, kas nomierina un vienlaikus uzmundrina, ļaujot atpūsties, sakopot domas un spēkus nākamajam cēlienam, lai kāds tas būtu.