Stāsts iz personiskās pieredzes. Mani divi dēli diezgan pozitīvi attiecas pret medībām, lai gan viens vispār neinteresējas par piedalīšanos, bet otrs dažādības pēc piekrīt doties līdzi pāris reizes gadā. Tā kā kaut ko uzspiest nav manā dabā, diezgan mierīgi pieņēmu domu, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Un tad kādu dienu devāmies pastaigā ar mazdēlu.

Jaunākajam ģimenes vīriešu kārtas pārstāvim ir tikai trīs gadi. Ķipars maziņš, toties ļoti apķērīgs un pareizi audzināts. Vecāki viņam visu stāsta, skaidro un māca. Līdz ar to bērna prāts ir atvērts un nezina baiļu vai šaubu. Protams, tagad ir pārejas vecums, kaprīzes un visādi niķi, taču pamatvērtības ir un paliek nemainīgas – atvērts un pētniecisks prāts liek viņam raudzīties uz pasauli ar interesi. 


Kādu dienu pēc pastaigas ar suņiem mēs nolēmām doties uz piepilsētas pļavām un mēģināt atrast kādu stirnu, zosi vai lapsu. Binoklis man vienmēr ir mašīnā.


Vakars kļuva samērā vēss, un mazajam nebija līdzi jakas, tādēļ mēs ar lielo dēlu paņēmām manu medību flīsīti, uzlocījām piedurknes līdz padusēm un uzvilkām mazdēlam mugurā. Sanāca tāda kā medību kleita – jakas mala bija līdz zemei, bet uzrotīto piedurkņu biezie veltnīši cieši apņēma mazās rociņas. Viņš jutās ļoti omulīgi.