Uz jaunāko JRT izrādi, režisora Pētera Krilova un dramaturga Matīsa Gricmaņa iestudēto “Dublinieši Miera ielā”, biļetes izpirktas mēnešiem uz priekšu. Kad izrāde atkal pulcēs skatītājus, tagad, protams, nav zināms. 23. oktobrī, bija paredzēta igauņu režisora Margusa Paju filmas “Suflieris” pirmizrāde. Šajā filmā vienu no galvenajām lomām spēlē Kaspars Znotiņš.
Intervijas pirmpublikācija 2021. gada žurnālā "Mājas Viesis".
Filma “Suflieris” ir Latvijas studijas “Film Angels Production” kopražojums ar Igaunijas, Somijas un Lietuvas kolēģiem. Filmas mūzikas autori ir Rihards Zaļupe un Ēriks Ešenvalds, un vienā no galvenajām sieviešu lomām redzēsim arī Agnesi Budovsku.
Spēlfilma, kas pirmo reizi kopš padomju laikiem dublēta latviešu valodā.
… 1939. gada vasaras mēneši kara priekšvakarā. Igaunijas pretizlūkošanas dienesta vadītājs tiek nonāvēts laikā, kad staļiniskā Padomju Savienība un hitleriskais reihs sadala Austrumeiropu. Virmo aizdomas par nodevēju savējo vidū. Un igaunim Fēliksam Kanguram jāatrod, kurš savējo vidū ir “kurmis” jeb dubultaģents…
Bet sāksim, Kaspar, ar teātri. Pēteris Krilovs un Matīss Gricmanis “Dubliniešos Miera ielā” izvēlējušies varoņus un sižeta līnijas no dažādiem īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbiem, aktieri lēkā no lomas lomā, un ir ainas, kur jūtas kā “viņi paši”. Kā tu teiktu, par ko ir stāsts?
Tas ir viena jauna cilvēka Stefana Dedala, mana varoņa Sīmaņa Dedala dēla, pieaugšanas stāsts, kuram skatītājs var sekot no izrādes sākuma līdz beigām. Un šajā pieaugšanas ceļā jaunais cilvēks sastop tos cilvēkus, kurus mēs visi sastopam savas dzīves laikā un kuri mums tik daudz ko nozīmē – māte, tēvs, mācītājs vai skolotājs…
Vēl šajā ceļā ir iekļaušanās vai neiekļaušanās kolektīvā, kādu to liktenis devis, vai tā būtu skola, universitāte, draudze vai darbavieta. Tam visam tas puika iet cauri Džeimsa Džoisa neatkārtojamā stilā. Tikai nepazaudēt savu es, kaut draugi izsmej, atgrūž un pat piekauj.
Un kā tajā pašā laikā nekļūt augstprātīgam, neskatīties uz visu šo “mazo pasaulīti” no saviem zināšanu augstumiem. Un to mans varonis mēģina tam jauneklim pateikt – tu jau, puika, vari būt nāvīgi smalks džentlmenis un gudrs, izlasījis vagonu ar grāmatām, bet tētis tev ir tikai viens. Cita tev nav. Un tu nedomā, ka es esmu lūzeris, un tikai… (Kā zināms, rakstnieka Džeimsa Džoisa tēvs bija alkoholiķis. – V. K.). Nav tik vienkārši iemīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Bet vai mūsu laiks, kurā tik liela nozīme veiksmīgumam un naudai, ir labvēlīgs cilvēciskumam?
Bet kad “tie laiki” bijuši citādāki? Vienmēr esmu aizstāvējis šo laiku, kas ir tagad. Nav tā, ka vecajos laikos bija grūtāk krist un vieglāk glābties, un nu būtu otrādi. Kā tad!
Visos laikos mazās izvēles jāpieņem pašam katru dienu – mazliet sameloties vai ne, sākot ar ikdienišķām sarunām un beidzot ar lielām lietām. Un Stefans Dedals ir kā tāda suņa nagla pakaļā ar savu patoloģisko turēšanos pie savas līnijas, sava ceļa un savas patiesības.
Sīmanis Dedals “Dubliniešos”, iluzionists Otto Zimmels Matīsa Kažas jaunajā vesternā “Kur vedīs ceļš”, Krievijas vēstniecības diplomāts Igaunijā Ivans Kostrovs “Suflierī” un, protams, Bruno jeb Brūnais Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju filmā “Aģentūra”, kuru nupat rādīja LTV1. Vai esmu minējusi visus tavus pēdējā laika aktierveikumus?
Vēl pirms “Dubliniešiem” bija loma pēc Venedikta Jerofejeva romāna “Maskava–Gailīši” motīviem Ulda Tīrona iestudētajā izrādē “Klāvas tantes skūpsts”. Un pēc nedēļas, 29. oktobrī, Mūzikas namā “Daile” varēs redzēt kopā ar Kasparu Zemīti iestudēto dzejas izrādi divos cēlienos “Motīvs balsij un ģitārai”.