Māris Antonevičs: Vai politiķi var iztikt bez banalitātēm?

Rīgas domei esot jābeidz diskutēt par pieminekļiem, bet jālemj par būtisko. Tā nesen intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Šodienas jautājums" klāstīja partijas "Progresīvie" frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs.

Māris Antonevičs.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Uz to raidījuma vadītāja Anete Bērtule precīzi aizrādīja, ka lemt taču varot par dažādiem jautājumiem vienlaikus. Kossovičam, mēģinot izvairīties no tiešas atbildes par viņa pārstāvētā spēka pozīciju Barklaja de Tolli, Andreja Upīša un citu pieminekļu novākšanas jautājumā (viņi nebija balsojuši ne par, ne pret, ne atturējušies, vienkārši balsojuma brīdī "pazuduši"), paspruka retoriska banalitāte, kas Latvijas politikā izmantota diezgan bieži. Sak, nerunātu par vienu tēmu, vairāk laika varētu veltīt kādai citai, svarīgākai. Agrākos gados šāds pretstatījums īpaši bija raksturīgs politiskajiem spēkiem, kas orientējās uz ciešāku sadarbību ar Maskavu un mēdza aktīvi iebilst pret to, ka Latvijā dienaskārtībā nonāk tādi jautājumi kā valsts valodas stiprināšana, skolu latviskošana un citi līdzīgi. 

Kā redzam, nekas nav mainījies arī pašlaik – mums mēģina veidot priekšstatu par aizņemtajiem politiķiem, kam noslogotā darbakārtība neļauj domāt par "svarīgajām" lietām. Smieklīgi!

Protams, šī nav vienīgā banalitāte. Kopā ar Kossoviču LTV raidījumā piedalījās arī Rīgas mērs Vilnis Ķirsis ("Jaunā Vienotība"), kuram vairāk nācās aizstāvēties no konkurenta dzēlieniem. Tomēr tajā pašā nedēļā Ķirsis bija devis interviju portālam "nra.lv", kurā viņš par "Progresīvajiem" izteicās: "Viņi paši labprātīgi nometa varu mums pie kājām, aizbēga. Precīzāk – viņiem vara kā metāla lakta uzkrita uz kājām. Visu šo procesu pavadīja apmētāšanās ar dubļiem. Cilvēkiem Latvijā un arī Rīgā ļoti nepatīk savstarpējā kašķēšanās, enerģijas tērēšana strīdiem, nevis darbam." "Nometa varu pie kājām" – tas vispār ir tāds "Vienotības"/"Jaunā laika" firmas teiciens, viens no šī politiskā spēka tēla stūrakmeņiem, kas parādījās pēc tam, kad sākotnējais pretkorupcijas un pārmaiņu karogs, ar ko šī partija ienāca politikā, jau bija pabalējis. Par "nomesto varu", kuru varonīgi pacēlis Valdis Dombrovskis, atsakoties no ērtās Eiropas Parlamenta deputāta dzīves Briselē, 2009. gadā neiztika gandrīz neviens partijas pasākums vai intervija. 

"Koalīcija nometa pie kājām iepuvušo varas ābolu, bet Dombrovskis to pacels, notīrīs un Repše ar stingru roku puvumu nogriezīs," 

tā "Jaunā laika" kongresā politisko situāciju vizualizēt centās partijas deputāte Ausma Ziedone-Kantāne

Te gan jāņem vērā arī konteksts, jo 2008.–2009. gads bija finanšu krīzes laiks, un vēstījums bija diezgan skaidrs – tik sarežģītā situācijā neviens neraujas vadīt valdību, jo būs jāpieņem dažādi nepopulāri lēmumi. Tas nemaz neiet kopā ar to, kā pie varas Rīgā pērn nokļuva Vilnis Ķirsis, kuram pēkšņi pajuka lieliskais tandēms ar Mārtiņu Staķi, par ko abi iepriekš bija tīksminājušies, bet nu sāka bārstīt savstarpējus apvainojumus, viens otru apkarojot. Ķirsim izdevās sev piesaistīt vairāk atbalstītāju, jo izrādījās, ka Staķis sava vadības stila dēļ ir atgrūdis arī citus.

Kāpēc izteikums par "varas nomešanu pie kājām" ir banāls? Jo teicējs sevi pasniedz kā kaut kādu mesiju, kurš uzņēmies kaut ko tādu, kas viņam it kā nemaz nebija jādara. 

Bet politika pēc savas definīcijas ir cīņa par varu. Politiķa sapnis varētu būt, ka kāds viņam to nomet pie kājām, lai gan tā parasti nenotiek. Turklāt tik dominējošas pozīcijas, kā pašlaik Latvijas politikā ir "Jaunajai Vienotībai", nevienam politiskajam spēkam jau labu laiku nav bijis, cita lieta, kā tās tiek izmantotas.