Ekonomikas ministram Viktoram Valainim labu laiku bija radies iespaids, ka padotībā esošie ministrijas darbinieku simti, lai arī ierodas šancē 8.30, bet ar nepacietību gaida, līdz pulkstens sitīs septiņpadsmit, iezvanot darbdienas beigas, lai tad ar urrā saucieniem, palēkdamies pa lielajām trepēm dipada-dapada, momentāni barā laistos lapās. 

Zemsaviešu politiķim ir pamatotas šaubas, vai pa vidu daudzi kantoristi tā vietā, lai astoņas stundas čakli klabinātu datortaustiņus, strādātu ar skavotāju, veiktu pierakstus ar lodīšspalvu, īstenībā, sametušies trijatā, spēlē kārtis uz pengām, spaida fifīgākās kolēģītes pa kaktiem un klačojas kā kafijtantiņas. Atrodas eksemplāri, kuri jau priekšpusdienā ceļ pie lūpām glāzīti vermuta, ierauj lāsi konjaciņa. Nerunāsim par regulāriem darba bastotājiem, sebotājiem un pirmspensijas vecuma kolēģiem, kuri traucētas vēdera izejas vai biežākas čurāšanas dēļ vairāk laika pavada labierīcībās, nekā ražojot normatīvos aktus un kaļot likumus kā naglas.

Tikām ministrijā radīti ierēdņu turēšanas apstākļi tuvu ideāliem, par ko privātā sektorā nodarbinātie vien aplaizītos. 

Veikta ēkas deratizācija. Kabineti izklāti dārgiem persiešu paklājiem, klusinot traucējošas skaņas, sagādāti ergonomiskie sēdekļi, telpās izbērtas svaigas zāģskaidas, uzstādītas sildlampas, pieejami bezmaksas kafijas automāti un dzeramā ūdens ņemšanas vietas.