Tieša atbildība par Dienvideiropas svelmē un savā ziņā arī likteņa varā pamestajiem, vēlāk repatriētajiem Latvijas jauniešiem neapšaubāmi ir autobusu brauciena organizētājam – Matīsa Dālberga pirms dažiem gadiem dibinātajai tūrisma aģentūrai "Fisom". 

Ja grimtu "Titāniks", šis kapteinis acīmredzot pirmais būtu glābšanas laivā. Tomēr daļa atbildības vai vismaz mācība ir arī tiem, ko gados jaunais biznesmenis vienmēr saucis par "savu aizmuguri".

Ja runājam par pašlaik apturēto "Fisom" biznesu, vispirms domāju, ka jauniešiem līdz šim tas sagādājis ne tikai rūgtumu un vilšanos. Tas devis arī iespēju izgaršot piedzīvojumu romantiku, pat ja ceļā salūst autobuss, netiek līdz solītajai sērfošanas pludmalei vai kāda nakts jāpārlaiž uz ielas.

Starp citu, kā redzams ziņu sižetos par sagaidīšanu Latvijā, piedzīvojumu entuziasma dzirksti jauniešu acīs nebija dzēsušas ne ceļojumā piedzīvotās ligas, ne repatriācija ekskursijas noslēgumā. Citādi, protams, ir ar vecākiem, kuri piedzīvoja sirmus matus, kad par ceļojumā palaisto bērnu likteni pēkšņi pienāca satraucoša informācija un valdīja neziņa.

Sava deva tika arī pārējiem, jo medijos un soctīklos atspoguļotā notikumu gaita brīžam pieņēmās lielas katastrofas apmēros. Arī valsts iestādes paziņoja, ka strādā 24/7 režīmā. 

Būtībā jau visu vētru sacēla kaut kur ceļā mūsu kopīgajā Eiropas Savienībā salūzuši tūristu autobusi. 

Nenoliedzami, savu nozīmi stāstam piešķīra tas, ka liela daļa ceļotāju bija nepilngadīgi un ka tūrisma firma krīzes situācijā viņus it kā pametusi likteņa varā.