Viņdien, braucot vilcienā, nejauši apsēdos blakus, kā pēcāk izrādījās, divām skolotājām. Viena no viņām, paralēli, pļāpājot ar kolēģi, laboja skolēnu darbus. 

Saruna bija par to pašu daudz aprunāto jauno izglītības saturu, pēc kura no šā mācību gada jau mācās visi skolēni. Pedagoģu secinājums: tas izveidots tā, ka tikai debilizēs bērnus. "Un tas ir viss ar nodomu," piebilda viena no viņām. "Jo pār dumju tautu vieglāk valdīt." Nu lūk, pat skolotāji jau izplata šādas sazvērestības teorijas!

Es gan uzskatu, ka izglītības saturs bija jāatjauno un tam ir jāiet līdzi laikam. Cits jautājums ir par procesu, kādā tas izveidots un ieviests. Skaidrs, ka tajā bijušas kļūdas. Taču, patiesi, pārdomas rada arī tas, vai izglītības sistēmai ir jāpakļaujas skolēnu vēlmei aizvien mazāk lasīt, bet vairāk skatīties bildītes un video vai arī jādara viss iespējamais, lai rosinātu bērnus tomēr piespiest sevi darīt arī ne tik ērtas un ierastas lietas. Pretējā gadījumā rodas bažas, kāda tad būs pasaules nākotne, kurš darīs darbus, kuros ar video skatīšanos un dažu vārdu garu tīmekļa ierakstu lasīšanu nepietiks.