6. novembris vēsturē un senās avīzēs. Cābernas incidents

1913. gada 6. novembrī. Pirms 110 gadiem Vācijas impērijas Elzasas-Lotringas zemes laikraksts "Zaberner Anzeiger" publicēja informāciju par starpgadījumu, kas 28. oktobrī bija noticis apgabala pilsētā Cābernā (mūsdienās Saverna Francijā) dislocētā armijas pulka kazarmu pagalmā.

Proti, divdesmit gadus vecais prūšu leitnants Ginters fon Forštners instruktāžā rekrūšiem bija paziņojis: "Ja jums uzbrūk [vietējie], lietojiet savus ieročus." Tad, vēršoties pie jauniesauktā, kurš pirms tam bija sodīts par biedra saduršanu ar nazi, sacīja: "Un, ja jūs kādam "vakesam" sadosiet par daudz, tas nekas. Saņemsiet no manis balvā desmit marku." Līdzās stāvošais seržants Villijs Hēflihs vēl piebilda: "Un trīs markas no manis." Elzasa-Lotringa par Vācijas impērijas sastāvdaļu, atdalīta no Francijas, kļuva pēc 1870.–1871. gada franču–prūšu kara. "Vakesi" (Wackes – vācu val.), bija nicīga palama, kādā vācieši sauca elzasiešus. Vācijas rietumos tas nozīmēja ko līdzīgu apzīmējumiem "vazaņķi", "muļļas", "nekam nederīgie". Starp kazarmu laukumā nostādītajiem jauniesauktajiem elzasiešu netrūka. 

Prūšu virsnieks bija ne tikai nolamājis tautiešus, bet būtībā atļāvis incidentu gadījumā tos nogalināt. 

Kad informācija nonāca presē, Cābernā cēlās sašutums un protesti. Elzasas-Lotringas zemes pārvaldnieks, atvaļinātais prūšu ģenerālis Karls fon Vēdels pieprasīja pilsētā izvietotās karaspēka daļas vadībai aizvākt leitnantu Forštneru. Armijas vadība klausīt atteicās, un vainīgo sodīja vien ar simbolisku mājas arestu, turklāt pēc tā leitnantu pilsētā sāka pavadīt bruņota apsardze. Saspīlējums starp armiju un elzasiešiem auga. 28. novembrī pie kazarmām sapulcējās protestētāju pūlis, ko karavīri izdzenāja, draudot ar ieročiem. Daudzus brutāli aizturēja, turklāt starp tiem izrādījās augstas vietējās tiesas amatpersonas. Karavīri arī izdemolēja "vainīgā" laikraksta redakciju. Cābernā armija izsludināja ārkārtas stāvokli un faktiski uzurpēja varu. 2. decembrī Forštners ar zobenu ievainoja kādu elzasieti, kas it kā bija par viņu smējies. Situācija kļuva bīstama, un skandāls nonāca līdz Berlīnei, kur Vācijas Reihstāgs pirmo reizi vēsturē izteica neuzticību valdībai, kura gan neatkāpās. No etnisko attiecību viedokļa pamācošajam notikumam bija plaša rezonanse, un galu galā ķeizaram Vilhelmam II nācās piekrist likumam, kas reglamentēja līdz tam armijas patvaļai atstātās karavīru un civiliedzīvotāju attiecības.

Latvijas Sargs, 1923. gada 6. novembrī

Liepājas jūrmalas zemturu lietā. Vakar Pērkones pagasta (Liepājas apr.) priekšstāvji ar deputātu Bahmani apmeklēja zemkopības ministru Baueru un informēja pēdējo par zemkopju grūto stāvokli jūrmalas smiltājos, aizrādot, ka vienīgie noderīgie mēsli, kas paceļ ražu ļoti augstos apmēros, ir jūras mēsli (sūnas), bet šo mēslu pārvadāšanai Liepājas pilsētas valde un pilsētas dome liek šķēršļus, aizliedzot lauksaimniekiem braukt pa pilsētas ielām ar sūnu vezumiem. 

Tā kā jau priekš kara un arī pa vācu okupācijas laiku lauksaimnieki vadājuši jūras sūnas caur pilsētu un tagad savus vezumus rūpīgi pārklāj un apsien, lai neapkaisītu ielas, tad pilsētas pašvaldes aizliegums ir neizprotams un nevietā. 

Pagasta priekšstāvji lūdza ministru Baueru un deputātu Bahmani pabalstīt viņu taisno prasību, kas ir nepieciešama jūrmalas iedzīvotāju nabadzības apkarošanai. Ministrs apsolīja šo jautājumu pabalstīt ministru kabinetā, ja tas būtu vajadzīgs, un aizrādīja pagasta priekšstāvjiem griezties pie iekšlietu ministrijas un pašvaldību deputāta.