30. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Jaunumi Latvijas ceļu uzturēšanā

1925. gada 30. janvārī. Pirms 100 gadiem Saeima pieņēma likumu par zemes ceļiem, kas nozīmēja pavērsienu līdz tam Latvijas teritorijā piekoptajā šoseju un zemesceļu uzturēšanas sistēmā.

Pirms Pirmā pasaules kara un pirmajos pēckara gados ceļu uzturēšana kārtībā perifērijā bija pašvaldību uzdevums, ko pildīja klaušu kārtā. Ceļus pārraudzīja apriņķu priekšnieki – policijas priekšnieki. Turklāt izdevumi pagasta robežās bija jāsedz visiem pagasta zemes īpašniekiem proporcionāli viņiem piederošajiem īpašumiem. Taču zemnieki vēl no muižu laikiem uzskatīja, ka nozīmīgāko ceļu uzturēšana ir visas valsts lieta, un mēģināja pēc iespējas panākt klaušu mazināšanos. Jaunais likums zemes ceļus sadalīja četrās šķirās. Pirmās šķiras ceļus – šosejas – būvēja un uzturēja valsts. Tādu 1925. gadā no pašvaldībām pārņemtu bija 766 kilometri. Otrās šķiras ceļus klaušu kārtā joprojām laboja zemnieki, tomēr nu to uzturēšanā piedalījās arī valsts. Šādu ceļu bija 14 020 km. Trešās šķiras ceļiem pieskaitīja tādus, ko izmantoja vairākas saimniecības, un tur ceļu remonts un uzturēšana klaušu kārtā palika pašu saimnieku ziņā. Tādu bija 7340 km. Ceturtajā šķirā ieskaitīja saimniecību pievedceļus, un arī tie, protams, palika īpašnieku aprūpē. 

Lielceļi un vietējās nozīmes ceļi kā agrāk palika pašvaldībām, bet likums ieviesa jaunu principu, ka ceļus un to būves pārrauga Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu valde. 

Piemēram, ja otrās šķiras vietējos ceļos konstatēja īpaši sliktus un grūti labojamus posmus, kur pēc Satiksmes ministrijas atzinuma bija nepieciešama tehnikas iesaiste vai lielāks darbaspēka apjoms, tad to jau uzņēmās valsts. Par tiltiem, kas garāki par 15 metriem, rūpējās ministrijas Ceļu virsvalde. Tās pienākums bija arī būvēt 15 metru un garākus tiltus. Par īsāku uzturēšanu un jaunbūvēm pēc apstiprinātiem projektiem atkal bija jāgādā pašvaldībām.

Rūpi par ceļiem valsts pārņēma pakāpeniski, jo lielā apjomā uzreiz tam nebūtu līdzekļu. Daudzi grants ceļi karu periodā bija tiktāl nolietoti, ka tos lāgā nevarēja vairs saukt par ceļiem. Grāvji bija aizauguši, grants neuzvesta gadiem. Viens no galvenajiem ceļu uzturēšanas darbiem bija profilēšana un planēšana (greiderēšana), tādēļ 1925. gadā Zviedrijā iegādājās pirmo ceļu motorplanētāju jeb "ceļu ēveli", tas ir, greideri.

"Jaunais Rīts", 1925. gada 30. janvārī

Māte ar bērnu ielēkusi akā. Limbaži. Parka ielā nr. 14 dzīvojošā B. sieva jau vairākus gadus bija stipri nervoza. Slimība attīstījās arvien vairāk, tā ka saslimušo pēdīgi ievietoja vietējā slimnīcā, kur nācās tai izdarīt arī kādas iekšējas kaites operāciju. Beidzamā laikā nelaimīgā sieviete izrādīja gara vājības pazīmes. Naktī uz 21. janvāri, vīram mājās neesot, slimā paņēmusi no gultas aizmigušo 2 gadus veco puisēnu, nevienam nemanot, izgājusi no istabas un līdz ar bērnu ielēkusi mājas akā, kur tos pēc ilgākas meklēšanas otrā rītā atrada noslīkušus, veļā ģērbušos.