Sigvards Kļava: Provocēju būt radošiem

Šajā nedēļas nogalē Dzintaru koncertzālē, godinot izcilā latviešu grafiķa, lietišķās mākslas meistara, gleznotāja un valsts karoga standarta autora Anša Cīruļa 140. jubileju, notiks māksliniekam veltīts muzikāls uzvedums "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis", kura muzikālais vadītājs būs Latvijas Radio kora galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava.

Uzveduma režisors ir Pēteris Krilovs, libreta autore – Nora Ikstena, scenogrāfe Anna Heinrihsone, piedalīsies mūziķis Jānis Šipkēvics (Shipsea), aktieris Vilis Daudziņš, pianists Rihards Plešanovs un Latvijas Radio kora solisti.

Sarunā ar diriģentu Sigvardu Kļavu – gan par gaidāmo uzvedumu, gan Latvijas Radio kora oktobra sākumā saņemto prestižo britu žurnāla "Gramophone" gada balvu, kas akadēmiskajā mūzikā tiek pielīdzināta kino "Oskaram", gan par Latvijas mūziķu noskaņām atalgojuma jautājumos.

Gods tikties ar vislabākā kora vislabāko diriģentu! Vai pēc šī izcilā sasnieguma – "Gramophone" gada balvas saņemšanas – Latvijā ir mainījusies attieksme pret jums, jūsu vārds kļuvis spēcīgāks, varbūt – ietekmīgāks?

S. Kļava: To gan nezinu, šādu jautājumu pat neesmu mēģinājis uzdot ne sev, ne citiem. Esmu no tiem, kuri no straujākām attiecību izmaiņām kautrējas. Nevarētu teikt, ka ārkārtīgi komfortabli justos brīžos, kad man tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā ikdienā. Neapšaubāmi, mūziķiem izteiktais paldies, tas, ka viņu darbs tiek ievērots vai novērtēts, ir svarīgi, iespējams, pats svarīgākais. 

Mēs strādājam savam klausītājam un nevaram būt līdz galam laimīgi, ja šīs atpakaļsaites nav. Ir pat vienalga, vai tā ir balva vai aplausi, vai asaras lāse kāda klausītāja acī.

Gandrīz vienlaikus ar balvas iegūšanu Latvijas mūziķi skaļi pauda sasāpējušo atalgojuma problēmu…

Par to runājām jau pirms balvas. Ja nu reiz ir brīži, kad jūtos pazemots un man ir neērti, tad tā ir, kad runa ir par algām un mūsu darba novērtējumu naudas izteiksmē. Tas, kas izlauzās, bija un ir mūziķu ārprātīgu sāpju kliedziens, tas absolūti nebija kāds sagatavots mārketinga triks. Mūziķi spēj ilgi ciest, cerēt un ticēt… Bet esam viegli ievainojami, es pat teiktu, viegli iznīcināmi. Jebkurš mūziķis vispirms ir cilvēks, un tāpēc tik sāpīgi, ka, gribot praktiski palīdzēt, tu uz to neesi spējīgs.

Mūsu lietderība tiek vērtēta ar klausītāju nopirktajām biļetēm, tās liecina, cik daudz klausītājs patērē mūsu muzikālo ieguldījumu. Nevaru runāt par eiforiju, kas būtu saprotami pēc balvas iegūšanas, jo radušās tādas kā neizprotamas šķēres – no vienas puses, radošais gars sāk lidot un sasniegt jaunus augstumus, bet, no otras, – praktiskās dzīves nasta nospiež zemāk par zemu… Turklāt mēs jau visi esam kopā, un attieksme "mēs" un "jūs" ir slikta zīme.

Pasaulē Latvijas valsts būtu daudz mazāk zināma, ja nebūtu mūsu mūziķu, mākslinieku, arī sportistu…

Tas tiesa, daļa, it sevišķi ļoti tālās zemēs, par mūsu nācijas esamību uzzina tikai caur mūziku, mākslu, Dziesmu svētku fenomenu. Kāds dzirdējis, ka kaut kur esot zeme, kur tūkstošiem cilvēku sanākot kopā, lai dancotu, dziedātu un spēlētu teātri. 

Manuprāt, latviešiem radīt ir dzīves jēga, absolūta nepieciešamība. Esam tik ārkārtīgi radoša tauta, īpaši to var pieredzēt Dziesmu svētku laikā, kad piedalās teju katrs. 

Statistika rēķina apbrīnojamu skaitu to, kuri piekļāvušies šai radīšanas, pašizpausmes kustībai, tā ir tik tiešām brīnumaina lieta. Protams, kādi var teikt, ka mums par daudz radītāju un par maz izpildītāju, bet tā jau nav nofrizējama lieta – ja cilvēkam nāk dzejolis, tad tas atnāk, tāpat arī ar jebko citu.

Kur meklēt pamatu, kas Latvijas Radio kori tik spilgti izceļ pasaules kultūrvidē?

Nezinu, varu tikai gudri filozofēt. Saprotu gan, ka no citiem kolektīviem galvenokārt atšķiramies gājienā uz rezultātu. Noteikti tā gan nav pirms tam izdomāta formula. Citiem stāstu, ka šāds gājiens iespējams teju jebkuram, bet varbūt to paveikt nemaz nav tik viegli. Mūsu gadījumā esmu sapratis, ka parādīt ceļu, spēt, varēt izdarīt labāk un pilnvērtīgāk palīdz un ļauj dzīvā saite. Es katru mūziķi it kā provocēju būt radošam – nevis izpildītājam, bet radītājam. To ir viegli pateikt, bet ikdienas darbā jānoķer brīži, kuros tu liec, pavēli un aicini, un brīži, kad atdod savu iniciatīvu, privileģēto stāvokli stāvēt priekšā un vadīt. No laika gala man paticis mirkļa tvērums, tas, ka mūsu radošais dialogs veltīts tieši šim brīdim, šajā zālē, gadalaikā, atmosfērā un šai publikai. Tā ir viena no lietām, kas attīsta radošu brīvību, nenotiek ieciklēšanās starp kaut ko ļoti pareizu un ļoti sliktu. Protams, kādreiz tas sanāk un kādreiz neizdodas. Līdz galam gan nemāku pateikt, kādēļ vienreiz šo balvu iespējams saņemt, bet citreiz ne. Man tiešām nav atbildes, jo Radio korim bijuši arī citi veiksmīgi radoši projekti.

Iespējams, pareizi būtu mūsu māksliniekiem, koriem, dziedātājiem, visiem, kuri godam nes Latvijas vārdu pasaulē, atdot valsts tērēto finansējumu kārtējai zīmolu izstrādāšanai vai suvenīru iepirkumiem… Jūs taču esat vislabākie Latvijas "suvenīri"!

Ja man vajadzētu izlemt, vai veidot politiku digitalizācijai vai politiku kulturalizācijai, tad, noteikti nešaubītos un iestātos par kultūru. Nevis tāpēc, ka piederu kultūras cilvēku daļai, bet tāpēc, ka digitalizāciju pieredzu attīstāmies pašu no sevis, turklāt reizēm pat neprognozējamā ātrumā. Redzu, kā, neviena nemācīti, visu uztverot pavisam organiski, jau mazmazi ķipari ar podziņām un digitālām platformām dzīvo digitālo dzīvi. Turpretī 

mūsu nācijas patības ārkārtēji saudzējamā lieta ir latviešu valoda. Es vēlos, lai latviski runātu gan mani mazbērni, gan arī manu mazbērnu mazbērni. 

Uz mani neiedarbojas politiķu izteiktie argumenti, ja kāds saka, ka neko nevar darīt, – zinu, ka darīt var ļoti labi.

Vai digitalizēšanās iespaido arī dziedāšanas procesu?

Digitālās ierīces atņem mūsu laiku, kurā vajadzētu iedziļināties sevī, pasēdēt, izbaudīt, iespējams, arī paraudāt. Šodien uzvar tie, kuri spēj reaģēt visātrāk, nevis tie, kuri ir gudrākie un viedākie. Mūsu dzīve kļūst arvien seklāka, un bieži tam nav sakara ar izglītību, skolu ir ļoti daudz, bet temps un ķeršana veido slāni, kurš neatļauj iet dziļumā. Cilvēki mācās prezentēt domas. Liekas, ka nu jau radusies paaudze, kura nevis sarunājas kā cilvēks ar cilvēku, bet savas domas viens otram tikai prezentē – pat bērns mammai "prezentē", kā gājis skolā. Tas viss tik ļoti iespaido tādu analogu lietu kā dziesmiņa, tas, kā to dziedāja agrāk. Lai cilvēks labi dziedātu, viņam jāspēj izdziedāt savu dzīvi.

Vai nav žēl, ka koncerti bieži notiek tikai vienreiz, divreiz?

Ļoti! Ir žēl. Mūzikai gan ir tā privilēģija un posts, ka tā ir viena mirkļa brīnums. Ir milzīga atšķirība, vai skaņdarbs dvēselē atskaņojas pirmo reizi vai piecdesmito. Mākslas darbs aug kopā ar savu klausītāju un savu izpildītāju. Ja mākslas darbam ir ģeniāla struktūra, tas nepārtraukti veras vaļā. Cik ļoti, ļoti mūzika vēlas tikt atskaņota! Jā, žēl ir, turklāt runa jau nav tikai par koncertiem, bieži pieredzam, ka kaut kas notiek vai nenotiek, un visiem žēl, un ir sajūta, ka neko nevar darīt. 

Manā dabā ir, ja kāds pasaka, ka tur neko nevar darīt, tad tieši tā būs lieta, ko mēģināšu izdarīt.

Tagad izdziedāsiet mākslinieka Anša Cīruļa gājumu. Viņš, gluži kā Radio koris meklē skaņas, meklēja dažādas formas un krāsas, atstājot paliekošas vērtības mūsu kultūrtelpā.

Kāda jēga atdot dzīvi kādai nodarbei, ja pēc tevis nekas nepaliek? Laiks kopā ar manu mīļo kolektīvu jau nav nekāds projekts, tā ir mana dzīve. Ja cilvēki par mums atcerēsies, tas paliks, ja aizmirsīs – tad tas arī bijis jāaizmirst. Man patīk veidot koncertus, kuros nojaucu robežu "es, mana māksla, mēs esam uz skatuves" un "jūs, klausītāji, esat tālu tumsā", man patīk, kā saplūst šīs abas pasaules un rodas viena kopiena, kam vajadzīga māksla, mūzika, kam ir vērts kalpot.

Man dikti tīk taisīt muzikālus un ne tikai muzikālus stāstus par mūsu cilvēkiem. Tur, sakļaujoties ar mūziku, teatrālais vai tekstuālais stāsts bieži iegūst ne tikai emocionālāku, bet kādreiz pat paralēlu slāni. Dažos šādos muzikālos uzvedumos pat nevaru piefiksēt, kas tevi vairāk vada – muzikālais abstraktais stāsts vai iedomātais librets. Šiem stāstiem satiekoties, to nevar nejust, ar savu abstrakciju šāds muzikāls stāsts ir ar daudzām durvīm. Tagad ar šausmām skatos, kā radošajā lietā un komercijā ienāk mākslīgais intelekts, kas izrēķinās, kad jums vajadzēs paraudāt vai pasmieties, kurā brīdī palaist mažora vai minora dziesmiņu. Ar mūziku un komponistiem sāk konkurēt "kompītis". Nav jau tā, ka kaut kas apstāsies, bet, 

atgriežoties pie valsts investīcijām, – vai labāk dot tam, kas pārņems tik un tā, vai tomēr attīstīt kopienas, sētas un garīgu telpu, kur cilvēks piepilda savu dvēseli – baznīcas, mākslas telpas, muzejus, koncertzāles.

Kas jūs uzrunāja Anša Cīruļa stāstā?

Veidot muzikālu stāstu kopā ar izstādi aicināja Dzintaru koncertzāles vadītājs Guntars Ķirsis, tā bija viņa ideja, jo savulaik koncertzāle bija Anša Cīruļa lolota. Esmu pateicīgs par šo iespēju, jo, kad nākas iepazīt kādas personības radošo un cilvēcisko ceļu, esi spiests to iepazīt. Cīruļa "gadījums" radošām personībām ir diezgan raksturīgs, jo tas ir stāsts par izvēli starp radošu brīvību un sapņiem, kam pretī stājas jautājums, kā sevi pabarot un nopelnīt – vai esi amatnieks vai mākslinieks. Uzvedumā darbojas divi Cīruļi – praktiskais un sapņotājs. Tas nav labais un sliktais, nav kā filmā, kad saproti, kura pusē vēlies nostāties. Šī izvēle mums ir katru dienu, mēs nenostājamies nevienā pusē.