Mūzikas zelta apcirkņu lolotāja. Saruna ar muzikoloģi Daigu Mazvērsīti

Jau daudzus gadus Latvijas Radio 2 skan tautā iemīļotie raidījumi "Zelta graudi" un "Nošu atslēga", kurus veido muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, no plašās Radio fonotēkas ceļot ārā gan senākas, gan ne tik senas melodijas, kas, gadiem ritot, nav zaudējušas klausītāju mīlestību un saglabājušas savu muzikālo vērtību, kā arī aicinot uz sarunu pie mikrofona mūziķus un grupas, ko jaunākā paaudze nemaz nevar atcerēties, jo viņu ziedu laikos vēl nebija dzimusi. Taču Daiga ir ne tikai radiožurnāliste, bet arī vairāk nekā desmit mūziķiem, tostarp Maestro Raimondam Paulam, veltītu grāmatu autore, un nu klajā nācis vēl viens viņas uzrakstītais stāsts par leģendāro dziedātāju un komponisti Lolitu Vambuti, kas lasītājiem tika nodots pavisam nesen mākslinieces 90. jubilejas koncertā.

Daiga, kā mūzika ienāca tavā dzīvē un kas bija tavi dzīves skolotāji?

Daiga Mazvērsīte: Mani vecvecāki gan no mātes, gan tēva puses bija skolotāji, līdz ar to mani audzināja kā labu skolēnu un kārtīgu cilvēku, un visur fonā bija mūzika. Tēva tēvs Edvards Mazvērsītis dziedāja skolotāju vīru korī un to darīja tik ilgi, kamēr vien pats spēja nokļūt uz mēģinājumiem. Ja mājās radās kāda nepatīkama situācija, viņš nekad nebārās un nelietoja "stiprus" vārdus, bet tā vietā uzdziedāja kādu āriju. Korī dziedāja arī mans otrs vectētiņš Kārlis Alksnis no Valmieras, un tas bija jauktais koris.

Taču vislielākā ietekme manā muzikālajā izglītībā bija vecmāmiņai Mildai Alksnei, jo viņas sapnis no mazotnes bija iegādāties klavieres. Sakrājot naudu, to arī izdevās piepildīt, un viņa mājās labprāt uzdziedāja, protams, klasiskās dziesmas. Savukārt mana mamma Daina bija klavierskolotāja, līdz ar to nebija kur sprukt, un arī man nācās mācīties spēlēt klavieres. Mans tēvs Uldis strādāja Latvijas Radio, tādēļ radioaparāts man vienmēr bija pie auss, mūzika mani saistīja jau no agras bērnības. Mūzikas skolā nāca atjauta par absolūto dzirdi, un tad jautājumu par nākotnes profesiju vairs nebija.

Un tomēr tu par mūziķi nekļuvi, bet gan muzikoloģi un mūziķiem veltītu grāmatu autori.

Jā, lai gan esmu spēlējusi taustiņinstrumentus avangarda mūzikas grupā "19 gadi pirms sākuma", tātad bijusi uz skatuves, tomēr šāda nodarbe mani sevišķi nevilināja. Tāpat kā būt influencerei, tāpēc arī neesmu sociālajos tīklos. Jau sen man paticis vērtēt, analizēt, spriest. Turklāt literārās dotības esmu mantojusi no senčiem, jo abi vectētiņi rakstīja – Kārlis atmiņas, Edvards – dzīves vērojumus – un teica arī skaistas runas, jo bija Jaunauces skolas direktors.

Tā rakstīšana kopā ar mūziku apvienojās muzikoloģijā – mūzikas vēstures, to procesu, kā mūzika rodas, pētīšanā. Man ir ļoti labas matemātiskās spējas, tādēļ mūzikas teorijā, polifonijā veicās labi. Iespējams, daudziem tas nav saprotams, ka mūzika būtībā ir matemātika, jo nošu ir tik, cik ir (7), bet, ievērojot zināmus noteikumus, kombināciju var būt ārkārtīgi daudz. Sākumā nolēmu pievērsties mūzikas teorijai un kļūt par mūzikas skolotāju, ko pāris gadus arī īstenoju Juglas mūzikas skolā, bērniem mācot solfedžo, jo man šķita, ka šim mācību priekšmetam tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Taču manas specialitātes pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijā mudināja vairāk rakstīt. Tolaik pedagogi ar lielu interesi sekoja līdzi savu studentu gaitām, un Oļģerts Grāvītis pirmais mani uzrunāja uzrakstīt pirmo recenziju laikrakstam "Rīgas Balss". Jutos pagodināta, ka esmu pamanīta un novērtēta.

Vēlāk pati saņēmu drosmi, gāju uz "Padomju Jaunatni" un pieteicos nu jau mūžībā aizsauktajam Klāsam Vāverem, ka gribu rakstīt par rokmūziku, jo tobrīd neviens ar muzikologa izglītību to īsti nedarīja. Tā viss sākās, un šogad varu atzīmēt četrdesmit gadus kopš savas mūzikas publicistes darba gaitu sākuma.

Latvijas Radio 2 tavā pārziņā ir raidījums "Zelta graudi". Pēc kādiem principiem tu izvēlies, ko tajā atskaņot no ļoti plašās Radio fonotēkas?

Kad Latvijas Radio 2 vadību uzņēmās Kaspars Mauriņš, viņš man piedāvāja vadīt šo programmu, un sākumā "Zelta graudus" katru darbdienu no pulksten 10 līdz 12 veidoju viena pati. Nolēmu, ka raidījumā skanēs visu laiku populārākās dziesmas, tostarp arī mūsdienās piemirstās, piemēram, "Silavas valsis", kas savulaik bija absolūts hits, vai "Zilā nakts", ko izpildīja slavenais operdziedātājs Jānis Zābers. Šim nolūkam esmu izveidojusi arī "Mikrofona" un "Muzikālās bankas" dziesmu aptaujas tabulas. Tāpat nedrīkst aizmirst "Bellacord" izdotajās skaņuplatēs ieskaņotās dziesmas – par mērkaķīti, "Pie dzintara jūras" un citas. Lai gan tās vairāk uzskatāmas par galda dziesmām, tomēr arī par šādas mūzikas esamību klausītājiem ir jāatgādina. Protams, svarīgi, lai tas viss melodiski labi izklausās, lai mijas dažādas balsis, noskaņas un būtu arī kāda līdzi dziedama un reti atskaņota dziesma kā pārsteigums.

Klausoties tevis vadītos raidījumus, apbrīnoju tavu raito, bagāto latviešu valodu, kurā netrūkst tēlainu domu izklāstu. Kam vari būt pateicīga par to?

Tā kā bērnībā biju audzināšanā pie vecvecākiem, jau četru gadu vecumā tekoši lasīju un nevis šo to, bet Raini. Tā veidojās mans vārdu krājums. Vēl pirmsskolas gados par manu izglītošanu rūpējās vectētiņš Kārlis. Bija pat dienasgrāmata, kurā viņš lika atzīmes. Vēl pirms skolas gaitu sākuma pratu arī rēķināt un rakstīt. Pēc dabas esmu liela lasītāja, ņēmu rokās visu, kas mājās bija pieejams, un mans lasīšanas rekords ir Džeka Londona kopoto rakstu desmit sējumi nedēļas laikā. Atzīšos, šobrīd daiļliteratūru vairs nelasu un jūtu, ka pie latviešu valodas vārdu krājuma tomēr vajadzētu piestrādāt. Dažreiz es atrodu tādus īpašus vārdus, kas man patīk un ikdienā tikpat kā netiek lietoti. Tos tad pierakstu uz lapiņas, lai izdevīgā brīdī atkal varētu pielietot.

Bērnībā ieliktajam valodas pamatam sekoja runas kultūras stundas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, turklāt mums bija jāraksta daudz kursa darbu un jārunā stundās. Loģiski, ja nelielajā sešu audzēkņu grupā katram mūzikas vēstures stundā ir jāatbild uzdotais, tad iemācies labi runāt par ikvienu tēmu. Sekoja lektora prakse konservatorijā, kur nācās vadīt koncertus. Bet savas literārās valodas attīstībā varu teikt lielu paldies Klāsa Vāveres bijušajai sievai žurnālistei Vijai Vāverei, kura pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados palīdzēja noslīpēt manus rakstus, un allaž, rodoties jautājumiem, viņa teica: "Daiga, kā tu šo domu varētu pateikt citādi?" Tolaik tekstus lasīja rūpīgi, piemēram, korektorei bija iebildumi pret lietvārdu "vokāls". Šķiet, mūzikas terminoloģija joprojām līdz galam nav izstrādāta, kaut vai "aranžija" vai "aranžējums" – kā tad pareizi būtu jāsaka? Un kas ir minialbums? Kādreiz Jānis Torgāns izdeva mūzikas terminu vārdnīcu, bet šobrīd kaut ko lietas labā dara Orests Silabriedis, kurš nolēma, ka pareizi jāsaka "vijolkoncerts" nevis vijoļkoncerts, ja reiz uzstājas viens vijolnieks. Arī kordziesma esot jāraksta vienā vārdā.

Savukārt runas plūdums ir gadiem trenēts, jo mans darbaudzinātājs Latvijas Radio bija komponists Gunārs Freidenfelds, kuram nule nosvinējām 85 gadu jubileju. Viņš mani iemeta kā kucēnu ūdenī un bija jāmācās peldēt, respektīvi, uzreiz runāt mikrofonā tiešajā ēterā un iekļauties laika rāmī, pārāk gari nerunājot.  Kas attiecas uz "Nošu atslēgu", tā no manas puses ir milzīga gatavošanās – izlasu un noklausos visu pieejamo informāciju par saviem ētera viesiem, lai saruna būtu pietiekami saturīga un klausītājiem interesanta. Tādēļ īsā laikā jāiedzen galvā apjomīgs daudzums faktu un pēc raidījuma tie tikpat ātri jāaizmirst, jo darbakārtībā jau nākamā tēma. Lai parunātos, dažkārt nākas arī braukt ciemos, piemēram, pie Gunta Vecgaiļa uz Cēsīm un Vika (Viktora Kalniņa) uz Dikļiem, kuri negrib nākt uz Radio studiju.

Raidījums "Nošu atslēga" ir milzīgs ieguldījums latviešu estrādes mūzikas vēstures lappušu papildināšanā, jo daudzi no taviem sarunbiedriem, pagājušā gadsimta mūziķiem, lielākajai daļai mūsdienu sabiedrības ir pilnīgi nezināmi.

Tā nu tas ir. Varu atklāt, ka Valmieras muzejā taps izstāde par ansambli "Kvelde", kuru vadīja Mārcis Kalniņš, un viņa sarakstītā dziesma "Laimes putns" 20. gadsimta 70. gados bija milzīgs grāvējs.

Tu esi arī publiciste. Vai zini, cik grāmatu par mūziku un mūziķiem esi sarakstījusi?

Ja skaitām arī tās, kurām esmu tikai līdzautore, tad jaunākā grāmata par leģendāro Lolitu Vambuti "Viņa dzied" ir trīspadsmitā. Te lielākais nopelns ir pašai dziedātājai un komponistei, jo es tikai pierakstīju viņas fascinējošo dzīvesstāstu. Taču man padomā jau ir nākamā grāmata par grupu "Eolika".

Daigas Mazvērsītes PIETURZĪMES

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Loģika, pacietība un emocijas.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez krūzes kafijas ar pienu no rīta.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Ieaudzinātā paškritika liedz man apgalvot, ka es būtu paveikusi kaut ko ļoti vērtīgu. Varbūt lielākā vērtība ir mani trīs lieliskie dēli!

Labākā izklaide?

Pastaigas dabā.