11.5 °C
Žurnālisti, politiķi un virkne dažādu ekspertu kopš pilna mēroga kara pirmā mēneša daudz izteikušies par to, cik negaidītu jaudu parādījuši Ukrainas bruņotie spēki cīņā ar kādreiz par otro spēcīgāko pasaulē atzīto Krievijas armiju.
Skaidrs, ka galvenās cīņas uz dzīvību un nāvi norisinās kaujas laukā. Taču aiz tā bieži vien nepelnīti tiek aizmirsts un par maz norādīts uz kādu fenomenu – brīvprātīgo jeb voluntieru kustību.
Sākums — 2014. gadā
Taisnības labad jāteic, ka kustības vēsture nesāka veidoties tikai 2022. gadā, jo Krievijas agresija ar reālu militāru iebrukumu sākās jau agrāk — 2014. gadā ar Krimas sagrābšanu un iebrukumu Donbasā. Ukraiņi negaidīja pavēli no augšas, bet rīkojās paši. Atmiņā daudz stāstu, kā brīvprātīgos karavīrus pilnībā no galvas līdz kājām apģērba radinieki — ar zābakiem, formu, bruņuvesti un ķiveri. Pirmie brīvprātīgie brauca uz ārzemēm, kur iegādājās daudzas nepieciešamas lietas. 2014. gada pavasarī Rīgas lidostā sagaidīju divas ukrainietes, kas bija ceļā uz Stokholmu, kur plānoja iegādāties plāksnes bruņuvestēm. Tas bija jādara, jo valsts tolaik izrādījās ļoti negatava pārbaudījumam kara formā. Iepriekš par armijas spējām tika domāts pavisam minimāli, un pārsteidzoši, ka tā vēl bija saglabājusies. Tam it kā bija loģisks pamatojums — karu, turklāt ar Krieviju, lielākā daļa ukraiņu uzskatīja par neiespējamu. Tā droši vien nedomāja tikai neliels skaits bijušo ukraiņu disidentu un vēl dzīvo Ukrainas atbrīvošanās armijas veterānu, kas Otrā pasaules kara laikā un pēc tam bija karojuši pret padomju okupantiem. Viņi bija redzējuši tos vaigā, un tas bieži vien cilvēkus padara acīgākus par zinošiem politikas ekspertiem.
Krimu Krievija bija sagrābusi. Tad bija pienākusi kārta Donbasā rīkoties "ogļračiem" un "traktoristiem", taču tiem netraucēti darboties vairs neļāva ukraiņu brīvprātīgo bataljoni un kaujas spējas saglabājušās Ukrainas armijas daļas. Viņiem palīdzēja brīvprātīgie. Piekrauti busiņi, kravas mašīnas un vieglās automašīnas no visas lielās valsts brauca uz frontes zonu. Veda ļoti lielos apjomos — produktus, medikamentus, dažādas ekipējuma lietas. 2017. gadā Doneckas apgabalā satiku uzņēmēju, kas bija iekārtojis pārvietojamo zobārstniecības kabinetu karavīriem. Iepriekš viņš nodarbojās ar stomatoloģisko iekārtu importu.
Laikam ejot, faktiski bija dzimusi jauna ļaužu kategorija — voluntieri jeb brīvprātīgie. Tie bija nacionāli orientēti cilvēki, kam piemita organizatora talants, spējas īstenot uzsākto un teicamas komunikatora prasmes. Viņi bija tie, kas vāca savā dzīvesvietā karavīriem nepieciešamo un tad atbildēja par tā nogādāšanu pie adresāta. Jāsaka, ka šie cilvēki arī bija ilgu laiku vienīgā reālā un dzīvā saskare ar aizmuguri.
Karavīriem ir būtiski zināt, ka par viņiem domā, ka viņi ir svarīgi un nav aizmirsti. Dažreiz tas ir pat svarīgāk par praktisko palīdzību.
Saprotami, ka ļoti liela daļa no brīvprātīgajiem bija sievietes, jo daudzi patriotiskie vīrieši bija aizgājuši karot. Atceros dažas brīvprātīgās, kas ļoti labi orientējās frontes notikumos un vajadzībās, tāpēc viņas labprāt pieņēma un uzklausīja dažāda ranga komandieri.
Diemžēl laiks prasa savu, kāda no savulaik aktīviem brīvprātīgajiem vairs nav starp dzīvajiem, citiem šī nodarbošanās ietekmējusi veselību. Dienām ilgi pārbraucieni, salšana, neizgulēšanās, nemaz nerunājot par nokļūšanu dzīvībai bīstamās situācijās, ir gan norūdījuši, gan nogurdinājuši. Ir dažādi viedokļi par to, kā voluntieri turpinās savu darbu, taču skaidrs ir tas, ka bez šīs kustības fronte diezin vai būtu tur, kur tā atrodas tagad. Par to paldies arī maziem skolas bērniem, pensionārēm un visiem citiem, kas palīdzējuši savai armijai, kā vien varējuši. Kaut ar dažām hrivnām, lai gan, protams, bijuši arī ļoti dāsni ziedojumi. Atmiņā kāds stāsts par uzņēmēju, kas pārdevis savu ekskluzīvo divsimt tūkstošus eiro vērto automobili un aizgājis karot.
Brīvprātīgie 2026. gadā
Esmu nolēmis paskatīties, kā klājas brīvprātīgajiem pavisam netālu no Polijas robežas nelielajā Sambiras pilsētā, kas pirms Otrā pasaules kara atradās neatkarīgās Polijas, bet līdz Pirmajam pasaules karam — Austroungārijas impērijas sastāvā. Karu kā jau lielākajā daļā Ukrainas tik tālu no frontes faktiski nejūt. Divu dienu laikā, šķiet, pat nebija atskanējusi neviena gaisa trauksme. Tomēr ar sambiriešiem runājam par situāciju frontē un par voluntieru spējām turpināt savu darbību.
Natālija un Pavlo Burjaki ir vietējās brīvprātīgo iniciatīvas apvienības "Opir" vadītāji. Natālija vada nelielu uzņēmumu, kas ražo dažādus reklāmas materiālus, bet Pavlo ir mūzikas skolotājs vietējā medicīnas licejā. Abi apveltīti ar izdomu, un viņu atraktivitāte ļāvusi piestrādāt par dažādu pasākumu vadītājiem. Tomēr tas, sākoties lielajam karam 2022. gada februārī, palicis aiz muguras. Viņi uzskata, ka šis nav īstais laiks, kad rīkot dažādas izklaides ar prāvu naudas summu iztērēšanu. Vieni karo, salst un mirkst frontes dubļos, bet citi smies un līksmosies! "Te, aizmugurē, jau karu grūti sajust. Es arī neesmu frontē, un pēc kara droši vien kāds pajautās, ko darīju kara laikā. Un ko es — vedu karavīriem palīdzību! Tas nav viens un tas pats — būt par brīvprātīgo vai karavīru. Tiesa gan — cik reižu man situši uz pleca karavīri un ļoti sirsnīgi teikuši paldies! Tomēr, kas ir karš, pa īstam sajutu, kad armijā iesauca mūsu dēlu. Tikai tad sapratu, kā tas ir, kad kādu laiku no viņa nav ziņu. Un tā visu laiku — katru dienu ar nepacietību gaidām ziņas," stāsta Pavlo.
Protams, tagad brīvprātīgo darbība ir mainījusies. Atšķirībā no pagātnes vairs nav problēmu ar karavīru apģērbu un ekipējumu, to tagad nodrošina valsts. Pārtika vairs netiek vesta milzu attālumos, kā tas bija senāk, lai gan joprojām, braucot pie konkrētiem karavīriem, no aizmugures tiek vesti dažādi mājas gardumi. Natālija pastāsta, ka joprojām ir liels pieprasījums pēc medikamentiem, kas vajadzīgi gan frontē, gan arī slimnīcās aizmugurē, kur ārstējas karavīri. Cilvēku rocība kļuvusi mazāka, un tas ietekmē ziedojumus armijas vajadzībām. Kā lai ziedo, ja cilvēka darbavieta sagrauta gaisa triecienā un viņš palicis bez ienākumiem? Natālija pastāsta, ka tuvākajās dienās, iespējams, braukšot pie kāda vīra, kas mājās gatavo dronus. Lūdzu apjautāties, vai es drīkstētu pievienoties šajā braucienā.
Četri kaujas droni dienā
Piecdesmit astoņus gadus vecais Vasils Gavriļuks dzīvo nelielā ciematā Polijas robežas tuvumā. Un, kā uzreiz redzams, viņa dienas, ja vien saņemtas nepieciešamās detaļas, paiet, liekot kopā dronus. Kā tiek pie detaļām? "Tas ir vienkārši, tās pasūtu internetā no Ķīnas. Arī pats taisu detaļas ar 3D printeri," Vasils norāda uz iekārtu. Dienas laikā varot pagatavot četrus dronus, un pēc tiem ir liels pieprasījums. Tas nozīmē, ka centralizēti valsts līmenī visas vajadzības nav iespējams apmierināt. Turklāt valsts struktūras ir krietni vien lēnākas. To nosaka demokrātiskās valstīs esošā kārtībā: tiek rīkoti konkursi, tad saražo vajadzīgo preču partiju un tikai tad tā nonāk pie karavīriem. Šī iemesla dēļ kāds kareivis izteicies: tad jau es tos dronus saņemšu pēc kara beigām!
Vēl viena problēma — valsts piešķirtos dronus, ja tie iznīcināti, esot daudz sarežģītāk norakstīt. Natālija norāda, ka tādēļ karavīri labprātāk vēlas saņemt dronus no brīvprātīgajiem.
Viens drons, kādu mājās savā nelielajā istabā gatavo Vasils, izmaksājot aptuveni 300 dolāru. It kā nav pārlieku liela summa, taču tagad naudu esot aizvien grūtāk savākt. Vasils visus dronus veido kā tā saucamos bomberus, kas spēj nomest lādiņus virsū ienaidniekam. Taču jau paši karavīri tos var izmantot arī kā dronus kamikadzes. Ja šādam dronam ir piekabināts trīs kilogramus smags lādiņš, tas var aizlidot divdesmit kilometru tālumā. Drons ar kravu lidojot desmit kilometrus, to izmetot un tad desmit kilometrus lido atpakaļ. Vasila sieva dzīvojot Polijā, tur strādājot un finansiāli palīdzot viņam. Ar lepnumu viņš pastāsta — puiši no frontes uzrakstījuši, ka viņa droni esot ļoti labi.
Sambiras pašvaldības atbalsts
Arī pilsētas pašvaldība par savu galveno uzdevumu uzskata palīdzību armijai. Par to pastāsta Sambiras domes vadītāja pienākumu izpildītājs Zinovijs Rivņaks. Viņš karot aizgāja pilna mēroga kara pašā sākumā. "Mēs finansiāli atbalstām Ukrainas bruņotos spēkus. Pie mums vēršas daudz armijas daļu. Divos mēnešos mums ticis lūgts palīdzēt par astoņdesmit miljoniem hrivnu. Saprotams, ka pilsētai nav šādas naudas, tāpēc mēs katrā sesijā cenšamies kaut kādu summu pārrēķināt un tomēr iedot armijai. Pirms manas ievēlēšanas statistika bija ļoti negatīva armijai, bet es kā veterāns zinu, cik ļoti šī nauda tur nepieciešama. Ja nenoturēsies tur, tad mūsu nebūs arī šeit. Šo divu mēnešu laikā esam piešķīruši lielāku summu armijas atbalstam nekā iepriekšējā dome gada laikā un arī 2024. gadā. Tāpēc palīdzam, strādājam, mums ir daudz voluntieru organizāciju, kas visu laiku palīdz frontei, dažādām armijas daļām, dara visu, kas nepieciešams," stāsta Z. Rivņaks.
Uzņēmējs, karavīrs, patriots
Ļvivā patiesi ievērojams kara muzejs pieder Volodimiram ar segvārdu Šturms. Tajā milzīgs skaits ieroču, ekipējuma un apģērbu no Pirmā un Otrā pasaules kara laikiem. Volodimirs piegādā armijas ekipējumu, mednieku un makšķernieku preces daudziem veikaliem. Piedalījies Maidana revolūcijā, pēc tam karojis Donbasā. Bijis arī pērn Kurskas apgabalā, kur bija iegājuši Ukrainas spēki. Tagad viņš daudz palīdzot sevišķo uzdevumu vienībām. "Bez brīvprātīgajiem ar tādu valsts attieksmi pret armiju mēs jau būtu aiz Dņepras. Tā ir Zelenska attieksme pret armiju. Katrs pats cenšas savus radiniekus armijā apgādāt," saka Volodimirs. Viņš gan kritiski izturas pret vārdu "voluntieris", sevi uzskata par mecenātu. Personīgi atdevis armijai vairāk nekā četrdesmit automašīnas. Pats aizvedot un arī nododot konkrētam karavīram. Reiz bijis tā — Kijivā ieraudzījis, ka ar viņa nosūtīto mašīnu braukā armijas daļas štāba priekšnieks. Atņēmis un nodevis, kam paredzēts.
Litinas pašvaldības palīdzība
Pamazām tuvojos valsts vidienei. Pieturu Litinas pilsētā Viņņicas tuvumā, kur labie paziņas palīdz satikties ar pilsētas vadību. "Tādai mazai pilsētai divi simti kritušo ir ļoti liels skaits! Un mums kā pilsētas vadītājiem vienmēr jāpavada kritušie. Vienmēr runā mērs, bet man ir ļoti grūti kaut ko pateikt tādās reizēs. Kā lai nomierina cilvēkus, kas zaudējuši tuvinieku? Reiz bija šāds gadījums. Braucām pie tēva, kas bija zaudējis savu divdesmit gadus veco dēlu. Ieejam iekšā, viņš paņem bisi, pavērš pret mums un saka: ko jūs atvedāt man to papīru, man vajag dēlu!" stāsta Litinas mēra vietnieks Mihailo Bevzs. Protams, pašvaldība palīdzot, kā vien spēj. No kara pirmās dienas pašvaldībā strādājošie aptuveni simt cilvēki katru mēnesi armijai ziedo vienas dienas algu. Ziedo arī individuāli. Tas tiek darīts arī no pilsētas budžeta. Pašvaldība pērkot materiālu maskēšanās tīkliem, tie vajadzīgi nepārtraukti. Turklāt, mainoties gadalaikiem, mainās arī tīklu krāsa. Labu palīdzību sniedzot vietējie fermeri.
Mihailo dēls karo sevišķo uzdevumu vienībā, ieguvis milzīgu pieredzi. "Kamēr viņš nav piezvanījis, mājās mēs ar sievu nesarunājamies. Reiz veselu mēnesi nebija zvana, tad nokļuva slimnīcā." Ko domā par tiem, kas izvairās no armijas? "Prasīju to savam dēlam, kurš teica, lai nenosoda viņus. Ir cilvēki, kas dzimuši būt par karavīru, un tādi, kas nav," atbild Mihailo.
Harkivas brīvprātīgais
Borisu Redinu pazīstu jau četrus pilnus gadus, un visu šo laiku viņš vadījis prāvu skaitu cilvēku, kas sējuši maskēšanās tīklus. Pavisam tas norisinājies ap trīsdesmit dažādās vietās. Boriss pats nodarbojies ar tīklu iegādi, transportēšanu un nodošanu karavīriem.
Prasu, kā viņam tagad klājas, vai tīklu siešana sokas tikpat raiti. Diemžēl esot sliktāk. Daudz grūtāk savākt naudu, bet bez tās nekas neiznāk. Arī sintētiskais audums tīkliem, ko ražo no naftas produktiem, līdz ar ASV uzsākto karu pret Irānu kļuvis dārgāks. Kā jau visās lietās, ja kāds process apstājas, to bieži vien atjaunot ir neiespējami vai ļoti grūti. Tādēļ jācenšas nodrošināt sievām šo darbu visu laiku. Arī Borisam labi zināms, cik nozīmīga ir brīvprātīgo palīdzība. Bez tās armijai būtu ļoti grūti noturēties.
Viņam ir 58 gadi, sieva, kurai vāja veselība, un divi dēli, no kuriem jaunākajam tikai astoņi gadi un arī nepieciešama visai nopietna ārstēšanās. Vienlaikus Borisu urda jautājums, kāpēc arī viņš nav armijā. "Kā lai uz to atbild? No vienas puses, ar manu veselību es momentā būtu pazudis, bet, no otras puses, bez manis mājās arī būtu cauri!" stāsta Boriss. Viņš allaž man krietni palīdzējis, arī šoreiz noorganizējis vairākas tikšanās. Sirsnīgi pasakos viņam par to ar dažādiem Latvijas gardumiem un nelielu finansiālo atbalstu.
Lielākie militārās palīdzības ziedojumu vācēji Ukrainā
- "UNITED24"
Ukrainas valsts oficiālā ziedojumu platforma. Vāc līdzekļus aizsardzībai, medicīnai, atmīnēšanai un atjaunošanai. Aizsardzības vajadzībām novirza līdzekļus droniem, militārajam ekipējumam un citām vajadzībām. Platforma sadarbojas ar labdarības organizācijām un starptautiskajiem partneriem.
- "Повернись живим" ("Atgriezies dzīvs")
Viens no lielākajiem Ukrainas privātajiem militārā atbalsta fondiem. Finansē izlūkošanas un kaujas dronus, sakaru sistēmas, optiku, transportlīdzekļus, apmācības un citas aizsardzības spēju nodrošināšanai nepieciešamas lietas.
- "Serhiy Prytula Foundation" (Serhija Prituļa fonds)
Viens no redzamākajiem privātajiem ziedojumu vācējiem Ukrainā. Organizē lielas kampaņas dronu, bezpilota sistēmu, transportlīdzekļu, sakaru un izlūkošanas aprīkojuma iegādei.
Brīvprātīgo skaits
- Pavisam Ukrainas Valsts nodokļu dienesta reģistrā 2025. gada decembra sākumā bija atzīmēti aptuveni 12 000 brīvprātīgo. Tomēr šis reģistrs neaptver visus, jo daudzi palīdz neformāli.
Vaicā lasītāji. Jābūt gataviem gan pie robežas, gan Pierīgā
- Kāpēc Ukrainas armija nespēj novērst tāda briesmīga ieroča kā vadāmās aviobumbas triecienus pret savām apdzīvotajām vietām, kur iet bojā civilie iedzīvotāji?
Atis Klimovičs: Arī modernā kara vešanā joprojām ļoti liela nozīme ir tam, kurš no pretiniekiem kontrolē gaisu. To atzīst arī ukraiņu karavīri. Ja agresors pašlaik var šādi rīkoties un bombardēt Ukrainas pilsētas, tas nozīmē, ka ukraiņu rīcībā joprojām nav pietiekama daudzuma pretgaisa aizsardzības līdzekļu, kā arī aviācijas. Ar to, ka viņiem nelielā skaitā piegādāti F-16, ir par maz. Tos nepieciešams apbruņot ar tālākas darbības raķetēm, bet tādas līdz šim nav iedotas.
- Kādēļ nesenās valsts aizsardzības mācības norisinājās tik plašā Latvijas teritorijā?
Atis Klimovičs: Ar to Latvijas bruņotie spēki un citas struktūras, policija, glābēji un pašvaldības, skaidri demonstrējuši to, ka gatavība aizsargāt katru centimetru mūsu zemes nav tikai vārdi. Acīmredzot jābūt gataviem to darīt jebkur — kā Pierīgā, tā Jūrmalā, ne tikai pie austrumu robežas. Kā zināms, arī mūsu sabiedrotie, kas atrodas Latvijā, neuzturas tikai vienā vietā Ādažu bāzē. Tomēr aizvadītajās mācībās, tas jāuzsver, liela uzmanība tikusi pievērsta jaunajām tehnoloģijām, kas ienākušas kara vešanā, kā arī sadarbībai ar vietējo industriju. Tam, kā redzams Ukrainā, ir milzīga nozīme.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
Žurnālisti, politiķi un virkne dažādu ekspertu kopš pilna mēroga kara pirmā mēneša daudz izteikušies par to, cik negaidītu jaudu parādījuši Ukrainas bruņotie spēki cīņā ar kādreiz par otro spēcīgāko pasaulē atzīto Krievijas armiju.
Skaidrs, ka galvenās cīņas uz dzīvību un nāvi norisinās kaujas laukā. Taču aiz tā bieži vien nepelnīti tiek aizmirsts un par maz norādīts uz kādu fenomenu – brīvprātīgo jeb voluntieru kustību.
Sākums — 2014. gadā
Taisnības labad jāteic, ka kustības vēsture nesāka veidoties tikai 2022. gadā, jo Krievijas agresija ar reālu militāru iebrukumu sākās jau agrāk — 2014. gadā ar Krimas sagrābšanu un iebrukumu Donbasā. Ukraiņi negaidīja pavēli no augšas, bet rīkojās paši. Atmiņā daudz stāstu, kā brīvprātīgos karavīrus pilnībā no galvas līdz kājām apģērba radinieki — ar zābakiem, formu, bruņuvesti un ķiveri. Pirmie brīvprātīgie brauca uz ārzemēm, kur iegādājās daudzas nepieciešamas lietas. 2014. gada pavasarī Rīgas lidostā sagaidīju divas ukrainietes, kas bija ceļā uz Stokholmu, kur plānoja iegādāties plāksnes bruņuvestēm. Tas bija jādara, jo valsts tolaik izrādījās ļoti negatava pārbaudījumam kara formā. Iepriekš par armijas spējām tika domāts pavisam minimāli, un pārsteidzoši, ka tā vēl bija saglabājusies. Tam it kā bija loģisks pamatojums — karu, turklāt ar Krieviju, lielākā daļa ukraiņu uzskatīja par neiespējamu. Tā droši vien nedomāja tikai neliels skaits bijušo ukraiņu disidentu un vēl dzīvo Ukrainas atbrīvošanās armijas veterānu, kas Otrā pasaules kara laikā un pēc tam bija karojuši pret padomju okupantiem. Viņi bija redzējuši tos vaigā, un tas bieži vien cilvēkus padara acīgākus par zinošiem politikas ekspertiem.
Krimu Krievija bija sagrābusi. Tad bija pienākusi kārta Donbasā rīkoties "ogļračiem" un "traktoristiem", taču tiem netraucēti darboties vairs neļāva ukraiņu brīvprātīgo bataljoni un kaujas spējas saglabājušās Ukrainas armijas daļas. Viņiem palīdzēja brīvprātīgie. Piekrauti busiņi, kravas mašīnas un vieglās automašīnas no visas lielās valsts brauca uz frontes zonu. Veda ļoti lielos apjomos — produktus, medikamentus, dažādas ekipējuma lietas. 2017. gadā Doneckas apgabalā satiku uzņēmēju, kas bija iekārtojis pārvietojamo zobārstniecības kabinetu karavīriem. Iepriekš viņš nodarbojās ar stomatoloģisko iekārtu importu.
Laikam ejot, faktiski bija dzimusi jauna ļaužu kategorija — voluntieri jeb brīvprātīgie. Tie bija nacionāli orientēti cilvēki, kam piemita organizatora talants, spējas īstenot uzsākto un teicamas komunikatora prasmes. Viņi bija tie, kas vāca savā dzīvesvietā karavīriem nepieciešamo un tad atbildēja par tā nogādāšanu pie adresāta. Jāsaka, ka šie cilvēki arī bija ilgu laiku vienīgā reālā un dzīvā saskare ar aizmuguri.
Karavīriem ir būtiski zināt, ka par viņiem domā, ka viņi ir svarīgi un nav aizmirsti. Dažreiz tas ir pat svarīgāk par praktisko palīdzību.
Saprotami, ka ļoti liela daļa no brīvprātīgajiem bija sievietes, jo daudzi patriotiskie vīrieši bija aizgājuši karot. Atceros dažas brīvprātīgās, kas ļoti labi orientējās frontes notikumos un vajadzībās, tāpēc viņas labprāt pieņēma un uzklausīja dažāda ranga komandieri.
Diemžēl laiks prasa savu, kāda no savulaik aktīviem brīvprātīgajiem vairs nav starp dzīvajiem, citiem šī nodarbošanās ietekmējusi veselību. Dienām ilgi pārbraucieni, salšana, neizgulēšanās, nemaz nerunājot par nokļūšanu dzīvībai bīstamās situācijās, ir gan norūdījuši, gan nogurdinājuši. Ir dažādi viedokļi par to, kā voluntieri turpinās savu darbu, taču skaidrs ir tas, ka bez šīs kustības fronte diezin vai būtu tur, kur tā atrodas tagad. Par to paldies arī maziem skolas bērniem, pensionārēm un visiem citiem, kas palīdzējuši savai armijai, kā vien varējuši. Kaut ar dažām hrivnām, lai gan, protams, bijuši arī ļoti dāsni ziedojumi. Atmiņā kāds stāsts par uzņēmēju, kas pārdevis savu ekskluzīvo divsimt tūkstošus eiro vērto automobili un aizgājis karot.
Brīvprātīgie 2026. gadā
Esmu nolēmis paskatīties, kā klājas brīvprātīgajiem pavisam netālu no Polijas robežas nelielajā Sambiras pilsētā, kas pirms Otrā pasaules kara atradās neatkarīgās Polijas, bet līdz Pirmajam pasaules karam — Austroungārijas impērijas sastāvā. Karu kā jau lielākajā daļā Ukrainas tik tālu no frontes faktiski nejūt. Divu dienu laikā, šķiet, pat nebija atskanējusi neviena gaisa trauksme. Tomēr ar sambiriešiem runājam par situāciju frontē un par voluntieru spējām turpināt savu darbību.
Natālija un Pavlo Burjaki ir vietējās brīvprātīgo iniciatīvas apvienības "Opir" vadītāji. Natālija vada nelielu uzņēmumu, kas ražo dažādus reklāmas materiālus, bet Pavlo ir mūzikas skolotājs vietējā medicīnas licejā. Abi apveltīti ar izdomu, un viņu atraktivitāte ļāvusi piestrādāt par dažādu pasākumu vadītājiem. Tomēr tas, sākoties lielajam karam 2022. gada februārī, palicis aiz muguras. Viņi uzskata, ka šis nav īstais laiks, kad rīkot dažādas izklaides ar prāvu naudas summu iztērēšanu. Vieni karo, salst un mirkst frontes dubļos, bet citi smies un līksmosies! "Te, aizmugurē, jau karu grūti sajust. Es arī neesmu frontē, un pēc kara droši vien kāds pajautās, ko darīju kara laikā. Un ko es — vedu karavīriem palīdzību! Tas nav viens un tas pats — būt par brīvprātīgo vai karavīru. Tiesa gan — cik reižu man situši uz pleca karavīri un ļoti sirsnīgi teikuši paldies! Tomēr, kas ir karš, pa īstam sajutu, kad armijā iesauca mūsu dēlu. Tikai tad sapratu, kā tas ir, kad kādu laiku no viņa nav ziņu. Un tā visu laiku — katru dienu ar nepacietību gaidām ziņas," stāsta Pavlo.
Protams, tagad brīvprātīgo darbība ir mainījusies. Atšķirībā no pagātnes vairs nav problēmu ar karavīru apģērbu un ekipējumu, to tagad nodrošina valsts. Pārtika vairs netiek vesta milzu attālumos, kā tas bija senāk, lai gan joprojām, braucot pie konkrētiem karavīriem, no aizmugures tiek vesti dažādi mājas gardumi. Natālija pastāsta, ka joprojām ir liels pieprasījums pēc medikamentiem, kas vajadzīgi gan frontē, gan arī slimnīcās aizmugurē, kur ārstējas karavīri. Cilvēku rocība kļuvusi mazāka, un tas ietekmē ziedojumus armijas vajadzībām. Kā lai ziedo, ja cilvēka darbavieta sagrauta gaisa triecienā un viņš palicis bez ienākumiem? Natālija pastāsta, ka tuvākajās dienās, iespējams, braukšot pie kāda vīra, kas mājās gatavo dronus. Lūdzu apjautāties, vai es drīkstētu pievienoties šajā braucienā.
Četri kaujas droni dienā
Piecdesmit astoņus gadus vecais Vasils Gavriļuks dzīvo nelielā ciematā Polijas robežas tuvumā. Un, kā uzreiz redzams, viņa dienas, ja vien saņemtas nepieciešamās detaļas, paiet, liekot kopā dronus. Kā tiek pie detaļām? "Tas ir vienkārši, tās pasūtu internetā no Ķīnas. Arī pats taisu detaļas ar 3D printeri," Vasils norāda uz iekārtu. Dienas laikā varot pagatavot četrus dronus, un pēc tiem ir liels pieprasījums. Tas nozīmē, ka centralizēti valsts līmenī visas vajadzības nav iespējams apmierināt. Turklāt valsts struktūras ir krietni vien lēnākas. To nosaka demokrātiskās valstīs esošā kārtībā: tiek rīkoti konkursi, tad saražo vajadzīgo preču partiju un tikai tad tā nonāk pie karavīriem. Šī iemesla dēļ kāds kareivis izteicies: tad jau es tos dronus saņemšu pēc kara beigām!
Vēl viena problēma — valsts piešķirtos dronus, ja tie iznīcināti, esot daudz sarežģītāk norakstīt. Natālija norāda, ka tādēļ karavīri labprātāk vēlas saņemt dronus no brīvprātīgajiem.
Viens drons, kādu mājās savā nelielajā istabā gatavo Vasils, izmaksājot aptuveni 300 dolāru. It kā nav pārlieku liela summa, taču tagad naudu esot aizvien grūtāk savākt. Vasils visus dronus veido kā tā saucamos bomberus, kas spēj nomest lādiņus virsū ienaidniekam. Taču jau paši karavīri tos var izmantot arī kā dronus kamikadzes. Ja šādam dronam ir piekabināts trīs kilogramus smags lādiņš, tas var aizlidot divdesmit kilometru tālumā. Drons ar kravu lidojot desmit kilometrus, to izmetot un tad desmit kilometrus lido atpakaļ. Vasila sieva dzīvojot Polijā, tur strādājot un finansiāli palīdzot viņam. Ar lepnumu viņš pastāsta — puiši no frontes uzrakstījuši, ka viņa droni esot ļoti labi.
Sambiras pašvaldības atbalsts
Arī pilsētas pašvaldība par savu galveno uzdevumu uzskata palīdzību armijai. Par to pastāsta Sambiras domes vadītāja pienākumu izpildītājs Zinovijs Rivņaks. Viņš karot aizgāja pilna mēroga kara pašā sākumā. "Mēs finansiāli atbalstām Ukrainas bruņotos spēkus. Pie mums vēršas daudz armijas daļu. Divos mēnešos mums ticis lūgts palīdzēt par astoņdesmit miljoniem hrivnu. Saprotams, ka pilsētai nav šādas naudas, tāpēc mēs katrā sesijā cenšamies kaut kādu summu pārrēķināt un tomēr iedot armijai. Pirms manas ievēlēšanas statistika bija ļoti negatīva armijai, bet es kā veterāns zinu, cik ļoti šī nauda tur nepieciešama. Ja nenoturēsies tur, tad mūsu nebūs arī šeit. Šo divu mēnešu laikā esam piešķīruši lielāku summu armijas atbalstam nekā iepriekšējā dome gada laikā un arī 2024. gadā. Tāpēc palīdzam, strādājam, mums ir daudz voluntieru organizāciju, kas visu laiku palīdz frontei, dažādām armijas daļām, dara visu, kas nepieciešams," stāsta Z. Rivņaks.
Uzņēmējs, karavīrs, patriots
Ļvivā patiesi ievērojams kara muzejs pieder Volodimiram ar segvārdu Šturms. Tajā milzīgs skaits ieroču, ekipējuma un apģērbu no Pirmā un Otrā pasaules kara laikiem. Volodimirs piegādā armijas ekipējumu, mednieku un makšķernieku preces daudziem veikaliem. Piedalījies Maidana revolūcijā, pēc tam karojis Donbasā. Bijis arī pērn Kurskas apgabalā, kur bija iegājuši Ukrainas spēki. Tagad viņš daudz palīdzot sevišķo uzdevumu vienībām. "Bez brīvprātīgajiem ar tādu valsts attieksmi pret armiju mēs jau būtu aiz Dņepras. Tā ir Zelenska attieksme pret armiju. Katrs pats cenšas savus radiniekus armijā apgādāt," saka Volodimirs. Viņš gan kritiski izturas pret vārdu "voluntieris", sevi uzskata par mecenātu. Personīgi atdevis armijai vairāk nekā četrdesmit automašīnas. Pats aizvedot un arī nododot konkrētam karavīram. Reiz bijis tā — Kijivā ieraudzījis, ka ar viņa nosūtīto mašīnu braukā armijas daļas štāba priekšnieks. Atņēmis un nodevis, kam paredzēts.
Litinas pašvaldības palīdzība
Pamazām tuvojos valsts vidienei. Pieturu Litinas pilsētā Viņņicas tuvumā, kur labie paziņas palīdz satikties ar pilsētas vadību. "Tādai mazai pilsētai divi simti kritušo ir ļoti liels skaits! Un mums kā pilsētas vadītājiem vienmēr jāpavada kritušie. Vienmēr runā mērs, bet man ir ļoti grūti kaut ko pateikt tādās reizēs. Kā lai nomierina cilvēkus, kas zaudējuši tuvinieku? Reiz bija šāds gadījums. Braucām pie tēva, kas bija zaudējis savu divdesmit gadus veco dēlu. Ieejam iekšā, viņš paņem bisi, pavērš pret mums un saka: ko jūs atvedāt man to papīru, man vajag dēlu!" stāsta Litinas mēra vietnieks Mihailo Bevzs. Protams, pašvaldība palīdzot, kā vien spēj. No kara pirmās dienas pašvaldībā strādājošie aptuveni simt cilvēki katru mēnesi armijai ziedo vienas dienas algu. Ziedo arī individuāli. Tas tiek darīts arī no pilsētas budžeta. Pašvaldība pērkot materiālu maskēšanās tīkliem, tie vajadzīgi nepārtraukti. Turklāt, mainoties gadalaikiem, mainās arī tīklu krāsa. Labu palīdzību sniedzot vietējie fermeri.
Mihailo dēls karo sevišķo uzdevumu vienībā, ieguvis milzīgu pieredzi. "Kamēr viņš nav piezvanījis, mājās mēs ar sievu nesarunājamies. Reiz veselu mēnesi nebija zvana, tad nokļuva slimnīcā." Ko domā par tiem, kas izvairās no armijas? "Prasīju to savam dēlam, kurš teica, lai nenosoda viņus. Ir cilvēki, kas dzimuši būt par karavīru, un tādi, kas nav," atbild Mihailo.
Harkivas brīvprātīgais
Borisu Redinu pazīstu jau četrus pilnus gadus, un visu šo laiku viņš vadījis prāvu skaitu cilvēku, kas sējuši maskēšanās tīklus. Pavisam tas norisinājies ap trīsdesmit dažādās vietās. Boriss pats nodarbojies ar tīklu iegādi, transportēšanu un nodošanu karavīriem.
Prasu, kā viņam tagad klājas, vai tīklu siešana sokas tikpat raiti. Diemžēl esot sliktāk. Daudz grūtāk savākt naudu, bet bez tās nekas neiznāk. Arī sintētiskais audums tīkliem, ko ražo no naftas produktiem, līdz ar ASV uzsākto karu pret Irānu kļuvis dārgāks. Kā jau visās lietās, ja kāds process apstājas, to bieži vien atjaunot ir neiespējami vai ļoti grūti. Tādēļ jācenšas nodrošināt sievām šo darbu visu laiku. Arī Borisam labi zināms, cik nozīmīga ir brīvprātīgo palīdzība. Bez tās armijai būtu ļoti grūti noturēties.
Viņam ir 58 gadi, sieva, kurai vāja veselība, un divi dēli, no kuriem jaunākajam tikai astoņi gadi un arī nepieciešama visai nopietna ārstēšanās. Vienlaikus Borisu urda jautājums, kāpēc arī viņš nav armijā. "Kā lai uz to atbild? No vienas puses, ar manu veselību es momentā būtu pazudis, bet, no otras puses, bez manis mājās arī būtu cauri!" stāsta Boriss. Viņš allaž man krietni palīdzējis, arī šoreiz noorganizējis vairākas tikšanās. Sirsnīgi pasakos viņam par to ar dažādiem Latvijas gardumiem un nelielu finansiālo atbalstu.
Lielākie militārās palīdzības ziedojumu vācēji Ukrainā
- "UNITED24"
Ukrainas valsts oficiālā ziedojumu platforma. Vāc līdzekļus aizsardzībai, medicīnai, atmīnēšanai un atjaunošanai. Aizsardzības vajadzībām novirza līdzekļus droniem, militārajam ekipējumam un citām vajadzībām. Platforma sadarbojas ar labdarības organizācijām un starptautiskajiem partneriem.
- "Повернись живим" ("Atgriezies dzīvs")
Viens no lielākajiem Ukrainas privātajiem militārā atbalsta fondiem. Finansē izlūkošanas un kaujas dronus, sakaru sistēmas, optiku, transportlīdzekļus, apmācības un citas aizsardzības spēju nodrošināšanai nepieciešamas lietas.
- "Serhiy Prytula Foundation" (Serhija Prituļa fonds)
Viens no redzamākajiem privātajiem ziedojumu vācējiem Ukrainā. Organizē lielas kampaņas dronu, bezpilota sistēmu, transportlīdzekļu, sakaru un izlūkošanas aprīkojuma iegādei.
Brīvprātīgo skaits
- Pavisam Ukrainas Valsts nodokļu dienesta reģistrā 2025. gada decembra sākumā bija atzīmēti aptuveni 12 000 brīvprātīgo. Tomēr šis reģistrs neaptver visus, jo daudzi palīdz neformāli.
Vaicā lasītāji. Jābūt gataviem gan pie robežas, gan Pierīgā
- Kāpēc Ukrainas armija nespēj novērst tāda briesmīga ieroča kā vadāmās aviobumbas triecienus pret savām apdzīvotajām vietām, kur iet bojā civilie iedzīvotāji?
Atis Klimovičs: Arī modernā kara vešanā joprojām ļoti liela nozīme ir tam, kurš no pretiniekiem kontrolē gaisu. To atzīst arī ukraiņu karavīri. Ja agresors pašlaik var šādi rīkoties un bombardēt Ukrainas pilsētas, tas nozīmē, ka ukraiņu rīcībā joprojām nav pietiekama daudzuma pretgaisa aizsardzības līdzekļu, kā arī aviācijas. Ar to, ka viņiem nelielā skaitā piegādāti F-16, ir par maz. Tos nepieciešams apbruņot ar tālākas darbības raķetēm, bet tādas līdz šim nav iedotas.
- Kādēļ nesenās valsts aizsardzības mācības norisinājās tik plašā Latvijas teritorijā?
Atis Klimovičs: Ar to Latvijas bruņotie spēki un citas struktūras, policija, glābēji un pašvaldības, skaidri demonstrējuši to, ka gatavība aizsargāt katru centimetru mūsu zemes nav tikai vārdi. Acīmredzot jābūt gataviem to darīt jebkur — kā Pierīgā, tā Jūrmalā, ne tikai pie austrumu robežas. Kā zināms, arī mūsu sabiedrotie, kas atrodas Latvijā, neuzturas tikai vienā vietā Ādažu bāzē. Tomēr aizvadītajās mācībās, tas jāuzsver, liela uzmanība tikusi pievērsta jaunajām tehnoloģijām, kas ienākušas kara vešanā, kā arī sadarbībai ar vietējo industriju. Tam, kā redzams Ukrainā, ir milzīga nozīme.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
