"Kara laikā ir jābūt drosmīgiem". Saruna ar rakstnieci Ingu Žoludi

Piektdien, 16. oktobrī, Stūra mājā gaidāma pirmizrāde režisora Viestura Roziņa iestudētajai Ingas Žoludes lugai "Mans tēvs – krievs", kas radīta pēc autores šogad pavasarī klajā nākušās grāmatas "Tēvs".

"Kultūrzīmes" sarunai par izvēlēto iestudējuma vietu un kā tās vēsture savijas ar rakstnieces ģimenes vēsturi, uzrunāja iestudējuma autori Ingu Žoludi. "Iedvesmojoties no manas ģimenes privātās vēstures, aicinu skatītāju domāt ne tikai par viņa paša pieredzi, bet arī par mūsu kā nācijas pieredzi dažādu 20. un 21. gs. vēsturisko izaicinājumu priekšā. Vēsture ir atmiņas naratīvs. Mūsu ikdiena sastāv, pastāv un funkcionē, pateicoties atmiņai. Cilvēka identitāti un būtību lielā mērā veido atmiņa. Šī izrāde-ekskursija parāda, ka cilvēku veido ne tikai privātās atmiņas, bet arī veselai sabiedrībai, paaudzēm kopīga atmiņa – vēsturiskā atmiņa. Totalitārā režīma ideoloģisko manipulāciju rezultātā atmiņa tika ietekmēta, mainīta, pārveidota, padarīta selektīva un bieži pakļauta aizmiršanai, deformējot stāstus. Tas savukārt noved pie patiesības jēdziena manipulēšanas. Atmiņas fenomens un atmiņas loma indivīda dzīvē ir viens no šī stāsta centrālajiem tematiem. Turklāt tiek aktualizēts arī aizmiršanas fenomens un Alcheimera slimības pieredze, jo demence atzīta par vienu no statistiski visstraujāk progresējošajām saslimšanām pasaulē. Bet ir lietas, ko nedrīkstam aizmirst..." tā saka autore.

Kādēļ izrādi izvēlējāties iestudēt Stūra mājā?

I. Žolude: Iestudējumu var uzskatīt par loģisku turpinājumu manai grāmatai "Tēvs". Sākot strādāt pie šī projekta, uzzinājām, ka Okupācijas muzeja filiāle Stūra māja ir viens no ārzemnieku visvairāk apmeklētajiem muzejiem, to pat var saukt par vienu no Rīgas obligātajiem galamērķiem. Taču latviešu sabiedrība gan uz turieni iet īsti nevēlas, un tas ir saprotami, tomēr ceru, ka iegriešanās Stūra mājas muzejā Latvijas sabiedrībai varētu kalpot kā izrādes blakusprodukts.

Vai, rakstot grāmatu, bija viegli atklāt personīgo stāstu, izrādes nosaukumā uzsverot tēva tautību?

Izrādes nosaukums "Mans tēvs – krievs" bija režisora ierosinājums, un, iespējams, tas tiešām maina stāsta smaguma centru. Protams, jāatceras: lai gan izrāde tapusi, iedvesmojoties no manas grāmatas, tā ir vien romāna atvasinājums, un stāsts runā citādi, izmantojot jau teātra valodu. Tagad te, Stūra mājā, šī tautības, nacionalitātes tēma jeb, precīzāk, latviešu un krievu stāsta tēma iznāk vairāk priekšplānā un saspēlējas ar šo vietu, muzeju. Turklāt iestudējums izsludināts kā izrāde-ekskursija, sekojot aktieriem cauri vairākām ēkas telpām, zināmā mērā tas patiešām būs kā poētiska ekskursija. Izrāde tiem, kas nekad nav bijuši Stūra mājā, būs iespēja apskatīt un izzināt arī pašu ēku, jo izrādes laikā piedāvājam vēsturisko un arhitektūras informāciju par to, kas skatītājiem var kalpot kā pievienotā vērtība. Piemēram, vienu no lomām tēlo aktrise Regīna Devīte, kura savulaik dzimusi izsūtījumā Krievijā, Amūras apgabalā. Mani aizkustināja fakts: lai gan viņa nekad agrāk nav bijusi Stūra mājā, turklāt bija sev nosolījusies nekad tur neieiet, liktenis viņai piespēlēja šo izrādi, un nu Regīnai ikdienā nākas iet uz izrādes mēģinājumiem Stūra mājā.

Kāda ir jūsu ģimenes saistība ar Stūra māju?

Tie, kas lasījuši grāmatu, zinās, ka bērnībā tur esmu bijusi neskaitāmas reizes, tiesa, toreiz tā vairs nebija Stūra māja, bet jau Latvijas Valsts policijas pārvaldībā esoša iestāde. Toreiz gan telpas un ēku redzēju citā rakursā un kā bērns daudz nesapratu un nezināju. Pieaugot un noņemot savas bērnības pieredzi, apakšā atklājas ēkas vēsturiskais slānis. Rakstot iestudējumam, protams, bija jāpēta arī par ēkā notikušajiem noziegumiem, un, lai cik reižu šos materiālus pārlasīju, katru reizi tie atkal un atkal bija kā triecieni psihei un pat tirpas gāja pāri ķermenim, lasot par visu, kas šajā ēkā pastrādāts pret cilvēkiem.

Šajā izrādē blakus ekskursijai pieminam arī daļu no šiem būtiskajiem faktiem, lai publika saprastu kontekstu par ēku, kurā atrodas, un kas noticis tās vēsturē un atsevišķi tās telpās, kur tobrīd atrodas skatītājs.

Inga Žolude.

Mūsdienās sabiedrība, vismaz tīmeklī, liekas esam ļoti atklāta. Vai šī atklātība ir patiesa vai vien izrādīšanās?

Grūti teikt par citiem, bet zinu, ka atklāties nebūt nav viegli, līdz tam ir jānonāk, man bija jāuzraksta vairāk nekā desmit grāmatu, lai es runātu par sevi un par savu ģimeni. Tas šķietami liekas vienkārši, jo kas gan varētu būt vienkāršāk, kā pastāstīt par sevi. Taču atklātība prasa īpašu pieeju, jo jebkurš stāsts par sevi ir arī par citiem cilvēkiem – neviens neesam vientuļa sala, dzīvojam ģimenē, sabiedrībā, mums ir saiknes ar radiem, draugiem un vēl citiem.

Un ir arī jāpiemīt drosmei atklāti teikt, ka viens no ģimenes ir pretēji domājošs…

Man liekas, ka kara laikā ir jābūt drosmīgiem. Patiesībā nav jau citas izvēles – ja es neeju karot kara laukā, tad varu izmantot savus cīņas ieročus kā rakstniece. Mans darbs ir runāt, tādā veidā cīnīties par patiesību. Pēdējā laikā pamanu, ka mākslas darbos to autori arvien vairāk pievēršas politikai, vēsturei un dažādām sensitīvām tēmām, kas ietekmē gan mūsu sabiedrību, gan kopējo globālo virzību.

Liekas, ka atgriežamies pie tām mākslas funkcijām, kas kādu laiku bija iemigušas, jo, kad dzīve bija ērta un visapkārt valdīja miers, lielākoties pievērsāmies izklaidei un tēmām, kas, iespējams, vairāk pat interesēja pašu mākslinieku, nevis sabiedrību. Agrāk varējām filozofēt un spriedelēt par teju jebko, bet tagad viss ir mainījies, globālais konteksts mūs rosina pievērsties ļoti konkrētām tēmām.

Vai esat domājusi, ko mūsu kopīgajos stāstos mēdz aizmirst latvieši un ko – krievi?

Patiesībā vēsture ir ļoti subjektīva, tā viegli pakļaujas interpretācijām. Mums ir tendence vispārināt, bet nevajadzētu visus salikt vienā katlā. Protams, starp mums ir krievi, kuriem ir cita nostāja, bet neesmu vēsturniece, kuras uzdevums ir apzināti vākt un visaptveroši, skrupulozi pētīt faktus.

Jau minējāt par saviem kara laika ieročiem. Kāds ir radoša cilvēka pienākums pret savu tautu?

Ikviens mākslinieks to gan var traktēt citādi, jo katram ir sava nostāja un pieredze misijas apziņā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka rakstniecība ir ļoti nopietns instruments, tāpēc vieglprātīga tā izmantošana vai rakstniecības un arī mediju rīka potenciāla neizmantošana ir vien resursu un laika izniekošana. Būt rakstniekam vai māksliniekam ir liela atbildība, un, kā jau minēju, miera un ērtību laikmetā mēs par šo atbildību, iespējams, mazliet bijām piemirsuši.

Tiesa, lai gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka būt radošas profesijas pārstāvim ir liela atbildība, tomēr, ko ar šo potenciālu iesākt un kā to spēt izmantot, ir katra mākslinieka personīgā lieta.

Jūs esat tikai viena no ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuru vecākiem ir dažādas tautības. Vai nacionā-lā valstī tas cilvēku dara bagātāku jeb to esat izjutusi kā trūkumu?

Katra cilvēka dzīve, lai kas viņš būtu pēc tautības, ir pilna izaicinājumu. Nebūtu šie izaicinājumi, būtu citi, tāpēc tas ir tāds spekulatīvs jautājums, uz ko grūti atbildēt. Tiesa, iznākot grāmatai, biju pārsteigta, cik daudzi tajā saskatīja radniecīgu pieredzi. Arī tie, kuru jauktās ģimenes pārstāv ne tikai latvieši un krievi, bet kuriem ir arī cita etniskā piederība. Piemēram, viena draudzene nāk no latviešu-vāciešu ģimenes, viņa bērnībā dzīvojusi Vācijā, bet, izlasot grāmatu, atzina, ka arī jutusies tieši tāpat.

Kuras no izrādes laikā redzamajām telpām jūs nosauktu kā būtiskākās?

Ēka jau uzskatāma kā kopums un simbols, tāpēc arī mūsu aicinājums ir tās labirintos doties arvien dziļāk un dziļāk. Skatītāji namā dosies pa tām pašām Brīvības un Stabu ielas stūra durvīm, kas arī ikdienā ir atvērtas apmeklētājiem. Tālāk nāksies iziet cauri dežuranta telpai, pēc tam atsevišķas epizodes tiks spēlētas arī cietuma daļā un cietumnieku pastaigas laukumā. Šī ekskursija ēkā būs pieredze pati par sevi, sevī to izjūtu kā zināmu nolaišanos aizvien zemāk un zemāk, ja ne gluži ellē, tad pazemē noteikti. Viena no ainām tiks spēlēta arī tā sauktajā šautuvē, kas noteikti uzskatāma par vistraģiskāko un katastrofālāko šīs ēkas telpu, un par tur notikušo tiks stāstīts arī izrādes tekstā.

Tiesa, izrāde gan ir tikai viena komponente stāstā par Stūra māju, kuras konteksts ir daudz plašāks, turklāt, protams, skatītājiem, ja vispār doties iekšā, ir arī izaicinājums būt drosmīgiem.

Nevēlos visu mālēt tikai melnās krāsās, izrādē būs arī smieklu momenti, jo, gluži kā katra teātra izrāde, arī šī ataino un izspēlē dzīvi, un, gluži kā dzīvē, viss jau nav tikai melns un drūms, līdzsvaram ir arī pozitīvais. Un, gluži kā dzīvē, ja šī līdzsvara trūkst, visu laiku mēģinām pie tā atgriezties.

Vai jūs varētu pieņemt, ka Stūra māja, līdzīgi kā tas noticis Tallinā, kļūst par parastu, turklāt skaistu un dārgu apartamentu ēku?

Skatītājs izrādē-ekskursijā uzzinās par šīs ēkas likteni un vēsturi, jo savulaik tā tika projektēta un uzbūvēta kā pavisam parasta māja, kur dzīvot cilvēkiem, darboties veikaliem un dažādiem birojiem. Ir labs jautājums, vai tas būtu iespējams tagad. Domāju, ka zināmā mērā daļai no ēkas tomēr būtu jāpaliek kā sabiedrībai atvērtam muzejam, kas uzturētu vēsturisko atmiņu. Šis nav jautājums tikai par ēkas vēsturi, bet arī par to, kā mums vēsturi atcerēties un neaizmirst, nepieļaujot 20. gadsimta kļūdu atkārtošanos. Tagad, 21. gadsimtā, pieredzam, cik ļoti īstenībā īsa ir vēsturiskā atmiņa. Man liekas, ka Stūra māja kā muzejs ir arī cieņas parādīšana cietušajiem, pret kuriem tika pastrādāti noziegumi. Cieņa arī pret Stūra mājā ieslodzīto, pratināto un nošauto ģimenēm un tuviniekiem, jo nereti cieta arī visa ģimene, arī pret viņiem tika vērstas represijas. Man liekas, ka esam viņiem to parādā, un esmu par to, ka muzejam tur ir jāpaliek.