"Vējkalnu Miki" saimnieki Ieva un Ilmārs Klauži ir izmācījušies par pārtikas tehnologiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). "Man jaunībā patika tehnika, vēlējos kļūt par inženieri. Taču reiz sabrauca Rīgas radi un teica, ka viņiem vajag restorāna direktoru. Es padomāju, ka tā būtu laba iespēja tikt pie dažādām deficīta precēm, un nolēmu stāties LLU pārtikas tehnologos. Tā kā man atzīmes skolā bija labas, tiku iekšā par spīti tam, ka uz vienu studiju vietu bija 24 pretendenti," atceras I. Klaužs. Ieva iestājusies LLU gadu vēlāk, izturot vēl lielāku konkursu. Abi iepazinušies studentu kopmītnēs. Pēc studiju beigšanas Ilmāram bijis nosūtījums darbā uz kādu Ogres restorānu, taču Vecbebru tehnikuma direktors braucis uz Jelgavu pie dekānes, lai pierunātu viņu Ilmāru nosūtīt par tehnoloģisko iekārtu un rasēšanas pasniedzēju uz Vecbebru tehnikumu. Ilmāra dzimtā puse ir Preiļi, bet Ieva nāk no Ķekavas, taču abi nonākuši Vecbebru pagastā, kur kļuvuši par tehnikuma mācību spēkiem. "Sākumā dzīvojām kopmītņu istabiņā, tad mums iedeva mazu dzīvoklīti. Kad direktors vēlējās mani 25 gadu vecumā iecelt par savu vietnieku mācību darbā sieviešu kolektīvā, es atteicos. Mani samācīja, ka vajag prasīt mašīnu un māju, tad viņš "atšūsies". Sakrita, ka ģimene, kas tobrīd dzīvoja mūsu mājā, izšķīrās, māja viņiem vairs nebija vajadzīga, un man vēl tika piesolīts darba žigulis. Tā es labu laiku nostrādāju par direktora vietnieku mācību darbā," atceras I. Klaužs. Tad viņš pievērsies privātajam biznesam, bet vēlāk ticis pierunāts kandidēt par Kokneses domes izpilddirektoru, kur nostrādājis desmit gadus. "Cilvēkiem ir priekšstats, ka domnieki ir kafijas dzērāji un nekā nedarītāji, taču darba apjoms bija ļoti liels, es pat privātajā biznesā tik daudz nestrādāju," salīdzina I. Klaužs, kurš no darba pašvaldībā aizgājis administratīvi teritoriālās reformas dēļ.