Pērn vēl runājām, ka mūsu militārā industrija ir bērnu autiņos, bet šobrīd jautājums vairs nav par Latvijas spēju izveidot aizsardzības industriju, bet gan par to, cik jaudīga un konkurētspējīga tā var kļūt Eiropas tirgū. 

Krievijas iebrukums Ukrainā, nepieciešamība samazināt atkarību no ārzemju produkcijas un dažādie drošības riski piespieduši ES valdībām un bruņotajiem spēkiem ātri ieguldīt aizsardzībā. Munīcijas ražošanas kapacitāte Eiropā palielinājusies no 300 000 vienībām 2022. gadā līdz diviem miljoniem 2025. gada nogalē. Kā vēsta "Financial Times", šāds pieauguma temps trīskārtīgi pārsniedz miera laika rādītājus. Taču pārmērīgi sapriecāties par šo skaitli arī nav pamata – divus miljonus munīcijas vienību Ukrainā šobrīd iztērē apmēram mēneša laikā.

Žurnāla "Defense News" sastādītais pasaules lielāko aizsardzības uzņēmumu reitings liecina, ka starp 100 lielākajiem uzņēmumiem tikai 20 atrodas Eiropas Savienībā. Piecu Francijas un četru Vācijas uzņēmumu kopējie ieņēmumi no aizsardzības jomas pasūtījumiem ir aptuveni 104 miljardi eiro, kamēr 48 ASV uzņēmumu kopējie ieņēmumi no aizsardzības ir 298 miljardi eiro. Tomēr ne visi uzņēmumi ir vienlīdz labi sagatavoti, lai apmierinātu ātri augošo pieprasījumu. ASV izdevīgo pozīciju sniedz milzīgs vietējais tirgus, bet, piemēram, Dienvidkorejai jau iepriekš izveidota augsta militārā gatavība. Eiropas ražotājus, īpaši no mazajām valstīm, bremzē iepriekš nepietiekamās investīcijas un sadrumstalotais pieprasījums. Konkurence NATO un ES tirgos ir skarba, tādēļ, kā norāda Latvijas Drošības un aizsardzības federācijas (DAIF) priekšsēdētāja Elīna Egle, panākumus gūst neatlaidīgākās, finansiāli stabilākās un kompetentākās komandas. Bet alianses interesēs nav tikai konkurence – jāveido sadarbība, savstarpēji aizvietojami produkti, drošas piegādes ķēdes un ražošanas jaudas palielināšana.