Pulcēšanās vieta brīviem cilvēkiem. Piezīmes no starptautiskā teātra festivāla "Divadlo"

Rudens, kas iezīmē jaunas sezonas sākumu teātros, ir arī visai dāsns ar dažādu festivālu piedāvājumiem, kuros varam iegūt jaunu pieredzi, salīdzināt un arī vērtēt tendences, kas ļauj šim mākslas veidam izdzīvot šodienas sadrumstalotajā un nedrošajā pasaulē.

Viens tāds pasākums, kuru, pateicoties rīkotāju ielūgumam, man radās izdevība apmeklēt, no 9. līdz 17. septembrim, jau 34. reizi, norisinājās viesmīlīgajā čehu pilsētiņā Pilzenē un dāvāja viesiem izdevību izbaudīt gan pašmāju, gan ārzemju teātra izrāžu programmu. Starptautiskā festivāla "Divadlo 2026" direktors Jans Burians savā uzrunā teica: "Teātris mūs nevar pasargāt no vēstures vai atrisināt sabiedrības problēmas. Taču tas spēj radīt telpu, kurā uzklausīt citus, uzdot jautājumus, pārdomāt un dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kurus bieži vien nemaz nepazīstam." Tieši tādu pārdomu telpu, kas piedāvā tikšanos klātienē bez uzmācīgo ekrānu starpniecības, ir radījuši festivāla veidotāji, ļaujot visiem brīvi padalīties iespaidos un spriedumos, kuri rodas pēc atsevišķu izrāžu vai visas programmas noskatīšanās. Izmantošu šo iespēju un sākšu ar konspektīvu festivāla čehu programmas apskatu, mēģinot akcentēt tās iezīmes, kas izceļ un atspoguļo izrāžu māksliniecisko kvalitāti.

Kā nepazaudēt cilvēcību

Prāgas teātra asociācija JEDL ("Divadelni spolek JEDL") darbojas kā neatkarīga alternatīvā teātra kompānija kopš 2011. gada, un tās darbības pīlāri ir transcendence un eksperiments. Festivālā piedāvātā režisora Jana Nebeski izrāde "Tas notika!" ("Tohle se stalo!") ir sakompilēta no franču rakstnieka Anrī Purā prozas fragmentiem, kuros apvienojas folklorizēti atgadījumi, nostāsti un leģendas. Uz skatuves iekārtotā vecmodīgā virtuvē gatavojot maltīti, tos caur viegla humora prizmu pārstāsta četri aktieri, izmantojot sadzīvisku situāciju un ikdienišķu darbību apspēles teatralitāti. Neticamo sižetu pavērsieni stāstījumā tiek papildināti ar maskām, jokiem un maģijas elementiem, veidojot tādu kā nostalģisku kopābūšanas atmosfēru un uzsverot cilvēka vienotību ar dabu. Varbūt saglabāt zināmu sirds naivumu ir viena no iespējām nepazaudēt cilvēcību, un uz skatuves kopīgā vakarēšanā izceptā strūdele arī var būt veids, kā to panākt.

Emocionālā grēksūdze

Ostravas G Studija ("Studio G") sevi definē kā profesionālu mākslinieku un studentu kopienu, kas veido provokatīvas, galvenokārt jauniešu auditorijai mērķētas izrādes. Festivāla izvēlētās monoizrādes "Piparkūku meistars" ("Pernikar") nosaukums ielu slengā nozīmē metamfetamīna ražotāju, un tā ir veidota pēc Petra Motila grāmatas "Piparkūku namiņš" motīviem. Tās galvenais varonis Romans lietoja narkotikas, dzēra, mīlēja Ditu, sēdēja cietumā, izgāja rehabilitāciju, izgatavoja un pārdeva vistīrāko metamfetamīnu, kura lietošana daudziem beidzās traģiski. Viņš pats izdzīvoja un nolēma par to pastāstīt citiem. Aktiera Petra Pancenberga "emocionālā grēksūdze" uz tukšās skatuves ir skarba un iespaidīga, bet viņa veikums 2025. gadā ir novērtēts ar Tālijas balvu.

Klasikas mūsdienīgas interpretācijas

Rūpīgāk ielūkojoties festivāla čehu programmā, nākas secināt ka viņu teātra interese par klasiskiem tekstiem un dramaturģiju ir ļoti augsta un to mūsdienīgā adaptācija uz dažādām skatuvēm pat veido tādu kā tendenci vai savdabīgās modernās stilizācijās balstītu kanonu. Publika to vērtē atzinīgi, un čehu kritika šos iestudē-
jumus dēvē par laikmetīgās teātra valodas paraugiem. Viens no atzītākajiem vidējās paaudzes režisoriem Jakubs Šmids festivāla piedāvātajā darbā centrējas uz klasikas mūsdienīgu interpretāciju ar izteikti vizuālu stilistiku un kombinētu aktierspēli, kas izrādē tiek papildināta ar perfektu gaismas partitūru un pieskaņotu mūziku. Pazīstamo Emīlijas Brontē romānu "Kalnu aukas" (1847) Činohra Divadlo J. K. Tila teātrī viņš izspēlē kā režisorisku vīziju, kas Katrīnas Ērnšovas un Hitklifa mīlestības un naida purvā slīkstošo attiecību dziļāku atklāsmi pārvērš tādā kā aktuālu sociālo problēmu uzskaitījumā, liekot skatītājam domāt, ka visa ļaunuma sakne slēpjas tieši tajās, bet cilvēks ir tikai nevainīgs apstākļu upuris. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa publikas un pat iestudējumu veidotāji šodien tā arī domā, bet izrādes novērtē pēc tā, cik daudz viegli konstatējamu un atpazīstamu aktualitāšu režisors spēj izgaismot uz skatuves vizuāli atraktīvā aktieru spēlē.

Vienu no scēniski spilgtākajām tamlīdzīgas režisoriskās pieejas izpausmēm festivālā demonstrēja Liberecas Činohra Divadla F. X. Šaldas Jakuba Čermaka iestudētajā Šoderlo de Laklo vēstuļu romāna "Bīstamie sakari" (1782) mūsdienīgajā adaptācijā. Divu cinisko dvēseļu – vikonta de Valmonta un marķīzes de Merteijas – izklaidējošo sāncensību, caur izsmalcinātu pavedināšanu laužot nevainīgu siržu likteņus, re-
žisors uz skatuves reducē iespaidīgā performanču virknē, kurā dominē ķermeņa pievilcības un skaistuma estētika. Moderni kostīmi ar pikantu erotisko pieslīpējumu, nosacīta dekorācija ar neiztrūkstošu stikla būrīti de Turvela kundzes reputācijas samaitāšanai, lipīga popmūzika, kontrastējošas gaismas un viegli horeografēta aktieru darbošanās. No romāna sižetiskajiem notikumiem pasmeltā varoņu rīcības shēma, protams, uzskatāmi iezīmē amorālo cīņu par varu starp abiem protagonistiem, taču ārpus izrādes paliek būtiskākais jautājums – kāpēc viņi izvēlas tā rīkoties? Galu galā likmes šajā cīņā bija dzīvība un nāve.

Vispretrunīgāko iespaidu čehu programmā laikam atstāja režisora Jana Friča eksperiments ar klasisko Ibsena lugu "Mežapīle" (1884) Brno teātrī Činohra "Narodniho Divadla". Ekdālu ģimenes lielo sabrukuma ainu režisors simboliskā kārtā ir iecēlis bēniņos, kas skatuves telpā iezīmējas ar grandiozām sijām un ekrānu, aiz kura paslēpts vēl viens spēles laukums videofilmēšanai. Ar neizprotamu mērķi "izdaiļotie" varoņu kostīmi tik tālu abstrahē lugas tēlus, ka izprast noslēpumos un melos savītās ģimenes saites publikai nav lemts, bet par iestudējuma centrālo tēmu izvirzās egocentriskā ideālista Gregersa Verles patiesības meklējumi pagātnē. Pārliecība, ka viņš zina, kā citiem būtu jādzīvo, un radikālā iejaukšanās ģimenes aizplīvurotajos noslēpumos izjauc dabisko līdzsvaru starp patiesību un ilūzijām un pēc izrādes atstāj skatītājam tikai vienu jautājumu pārdomām – vai tamlīdzīgs destruktīvais morālisms ir tas labākais fundaments, uz kura nāktos balstīt cilvēciskās attiecības? Zinot Ibsena lugu, nevaru teikt, ka tas ir daudz, bet sabiedrības arvien straujāka ierāmēšanās tehnoloģiju uzspiestajos dzīves algoritmos acīmredzami virzās uz cilvēka dabā ietverto norišu un problēmu trivializēšanu, un teātris no tā nevar izvairīties.

Vēl viena izrāde, kas liecina, ka klasisku tekstu satura vienkāršošana šodien ir kļuvusi par neatņemamu izrāžu veidošanas nosacījumu, festivālā parādīja Prāgas teātris "Dejvicke Divadlo". Režisora Jana Friča iestudējums "Kraukļi" ("Krkavci") ir veidots pēc tāda paša nosaukuma franču rakstnieka Anrī Beka 1882. gadā sarakstītas lugas. Tā stāsta par mātes un trīs meitu cīņu par mantojumu pēc tēva – bagāta uzņēmēja un ģimenes bezrūpīgās dzīves nodrošinātāja – pēkšņās nāves. Kreditori, juristi, biznesa partneri kā kraukļi salaižas pie bēru galda, sniedzot pretrunīgus padomus un brīdinā-
jumus, kas raisa totālu apjukumu sērojošajās sievietēs. 1982. gadā Slovākijā pēc lugas motīviem tika uzņemts seriāls, kas guva panākumus, un režisors savu izrādi sāk ar mūsdienīgu ballīti, kurā viesi skatās filmu, malko vīnu un atdarina iecienītās personāžu replikas. Tad epilogs pārtrūkst, uz skatuves spilgti izgaismojas scenogrāfiski iekonturēts TV ekrāns, un tajā mūsdienīgi tērpti lugas varoņi izspēlē autora piedāvātās situācijas moderno variantu. Nodevas sērām ir puķu pušķis, kuru katrs atnācējs nevērīgi pasniedz atraitnei, bet pretenzija gūt kādu labumu no mantojuma ir iekodēta viesu rīcībā ar uzkodām, viss pārējais – statiskās mizanscēnās ietvertas sarunas neitrāli ieturētos toņos. Balstoties uz distancētas spēles artistiskumu, režisors ātri pārliecina publiku, ka cilvēcisko attiecību pamatā ir tikai nauda un mūsu izturēšanos vienam pret otru nosaka tās daudzums. Jā, tā ir nenoliedzama patiesība, kas slēpti kūrē cilvēka rīcību, taču skatītājs šo režisora vēsti aptver jau pusizrādē un pārējā laikā ir spiests samierināties ar tās atkārtošanu. Nu labi, atliek jau vēl iespēja pajūsmot par stilizācijas niansēm un perfekti noslīpēto aktierspēli vai novērtēt atjautīgus vizuālos efektus, kas reizēm spēj pavedināt uz asociatīvām blakusdomām. Jautājums, vai ar to pietiek mākslas darbam, paliek atklāts.

Čehu teātra kopainā iekļaujas arī reģionālais slovāku teātris "Slovacke Divadlo, Uherske Hradište", kas festivālā piedāvāja reālisma klasiķes Gabrielas Preisovas 1889. gadā sarakstītās drāmas "Mājsaimnieces darbs" ("Gadzina roba") etnogrāfiski stilizētu iestudējumu. Stāsts par nabadzīgās, bet lepnās šuvējas Evas un bagātā, bet neizlēmīgā Maneka kaislīgo mīlestību uz skatuves tiek atklāts caur rotaļīgu grotesku un aktieru eksistencē ievītiem tautas dejas elementiem ar čella iesaistīšanos emocionālo situāciju risinājumā. Kārtējo reizi vēršot uzmanību uz sievietes stāvokli sabiedrībā, izrādes veidotāji acīgi fiksē visus mīlestības šķēršļus – sociālais stāvoklis, reliģija, apkārtējo naids, kas ieslēpts viltus morālē utt. –, tādējādi atgādinot vispārzināmo, taču šoreiz dara to ar atšķirīgu humora un stila izjūtu, kas, jādomā, ir režisora Mihala Zetela nopelns.

Čehu leļļu teātris

Čehu teātra apskats, protams, nevar iztikt bez ielūkošanās leļļu teātra jomā, jo tā tomēr ir viņu atpazīšanas zīme globālā mērogā. Blīvais izrāžu grafiks gan nedeva iespēju to vairāk iepazīt, taču pāris iestudējumus izdevās noskatīties. Radošā kolektīva TMEL veidoto uzvedumu Liberecas teātrī "Naivni Divadlo" "Vēja gariņi" ("Vetroplaši") varētu raksturot kā atmosfērisku stāstu par vēju, laikapstākļiem, draudzību un spēju kopīgi pārvarēt vēja raisītās likstas. Mākslinieku fantāzijās dzimušās radības ar cilvēciskām un dzīvnieciskām iezīmēm mazajā skatītājā spēja uzburt ne tikai veselu maģisko pasauli, bet arī atklāt tajā valdošās likumības un skaisti rosināt bērnu zinātkāri.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja arī Pilzenes "Divadlo Alfa", dodot iespēju redzēt retu leļļu un objektu teātra sintēzi Tina Grabnara performancē "Transports: pagrieziena punkts" ("Transport: bod zlomu"). Priekšnesuma veidotāji saka, ka viņi pēta klimata un sabiedrības problēmas caur ekoloģiskām katastrofām. Izrādē skatītājs it kā kļūst par tiesas procesa dalībnieku, kurā uz apsūdzēto sola sēž milzīgas enerģētikas korporācijas direktors. Dokumentālie materiāli par eksploziju uz naftas platformas izrādē tiek savienoti ar hiperreālistiskām leļļu miniatūrām, pierādot, ka leļļu teātris šodien spēj ne tikai uzrunāt auditoriju ar nopietnu tēmu, bet padarīt arī tās izklāstu aizraujošu.

Atskata noslēgumā tikai piebildīšu, ka, neraugoties uz raibo piedāvājumu, kopējais iespaids no malas šoreiz ir nedaudz vienveidīgs. To raksturo tāda kā tendence klasisku saturu iespīlēt mūsdienīgas formas žņaugos un režisoru tieksme pārsteigt publiku ar spilgti vizualizētām stila izpausmēm. Festivāla direktors gan saka, ka viņu mērķis nav izgaismot aizgājušās sezonas virsotnes, bet radīt "tikšanās vietu māksliniekiem, auditorijai, kritiķiem un ikvienam, kurš uzskata, ka kultūra ir viens no brīvas sabiedrības balstiem". Un festivāls Divadlo to patiešām arī rada.