Kino, kas maina skatu uz pasauli. Kuras filmas noteikti jāredz "Riga IFF"

Turieties, kino draugi un fani – no 15. līdz 25. oktobrim būs pamatīgi jāstrādā! Bez trim konkursiem – spēlfilmu, nacionālo un starptautisko īsfilmu un Baltijas mūzikas video – "Riga IFF" komanda piedāvā vēl deviņas tematiskas programmas.

Zinu, ka daudziem kinomīļiem, pat kolēģiem ir pilnīgi vienalga, kādā veidā, ar kādu festivāla nosaukumu/marku radusies iespēja redzēt labu filmu, tomēr gribu šeit vēlreiz aprakstīt, kas raksturo īstu, labu kinofestivālu. Bez jau daudzkārt uzsvērtā nosacījuma – konkursa, attiecīgi – žūrijas un balvām – tas nevar būt festivāls. Ilgi un rūpīgi sagatavota, izziņota programma, ar labām filmu anotācijām, klipiem, tematisku un žanrisku dalījumu (palasiet arī zem anotācijas redzamās papildu asprātīgās "kvalifikācijas"!), ar labu tulkojumu, tikšanos un diskusijām ar konkursa filmu autoriem. Paralēli festivāla laikā notiek vairāki kino industrijas pasākumi.

Arī nu jau ilgi pastāvošajā "Baltijas pērlē" ir izcilas, no pasaules festivāliem, kādiem sabiedrotajiem, kompanjoniem dabūtas filmu kopijas, tomēr gan ar nevēlēšanos ņemt (īrēt) no "Splendid Palace" tur esošās kvalitatīvās tulkošanas ierīces (austiņas), gan arī bieži atklājot, ka filmai jau ir subtitri latviski un krieviski, izplatītājs Latvijā kinoteātros mulsina. Filmu puķainie apraksti intriģē, bet ne vienmēr atsedz to būtību vai māksliniecisko nozīmi. Tie ziedu laiki, kad "Baltijas pērle" ielūdza lielas zvaigznes personīgi, ir garām, arī tad to nevarēja saukt par festivālu, drīzāk – kino forumu. Pateicībā par iespēju tikties ar Leo Karaksu, Maliku Zidī, pat intervēt viņus, nemaz nerunājot par Katrīnu Denēvu, Alēnu Delonu, Danielu Olbrihski, Maiklu Jorku un daudziem citiem, novēlu "Baltijas pērlei" izveidot nākotnē skaidrāku fokusu, lai priecētu ar iespējām skatīties labu kino.

Sineastiem jākrāj nauda, lai rudenī spētu apmeklēt abus – "Baltijas pērli" (šogad norisinājās no 23. septembra līdz 4. oktobrim. – Red.) un Rīgas starptautisko kinofestivālu. "Arsenāla" laikos smējāmies – jāņem atvaļinājums! Lai spēja, izveicība un talants izvēlēties pareizo, labāko un katram sev atbilstošāko darbu no daudzajām festivāla sekcijām!

Caur aktuālu un sāpīgu problēmu loku

Gandrīz katrā no tām ietverta arī kāda lielo festivālu lauriem apvīta filma. Rīt, 15. oktobrī, plkst. 19 atklāšanas vakarā "Splendid Palace" Lielajā zālē – Venēcijas "Zelta lauvas" ieguvēja, dāņu režisores Majas el Tūhī "Nezināmā sieviete", kuras galvenās lomas atveidotāja Matilde Arsena saņēma arī Volpi kausu kā labākā aktrise. Tas mums patiesi būs īpašs notikums pat trīskārši – šis darbs uzņemts Rīgā un oficiāli ir Dānijas, Zviedrijas un Latvijas "Nafta Films" kopprodukcija. Ēģiptiešu izcelsmes režisorei izdevies izcelt no Dānijas vēstures smagu periodu pēc Otrā pasaules kara, kad notika nežēlīga izrēķināšanās ar tā sauktajām vācu sievietēm.

Jau nākamajā dienā, 16. oktobrī, plkst. 18.30 "Splendid Palace" Straumes zālē Berlināles laureāte, britu režisora Lānsa Hammera filma "Apjukuma viļņos" ("Queen of the Seee", "Festival Selection", žūrijas balva) un diviem vecākās paaudzes aktieriem Annu Kalderi Maršalu un Tomu Kortniju – "Sudraba lācis" kā labākajiem "supporting performance" (otrā plāna aktierspēle. – Red.). Šajā vērtību devalvēšanās laikā daži festivāli pamanījušies noreducēt balvas par labāko sieviešu un vīriešu lomu uz vienu, cik žēl! Filmas centrā it kā ir Žiljetes Binošas atveidotā meita, kuras iejaukšanās mātes un audžutēva dzīvē izraisa veselu notikumu un pārdzīvojumu ķēdi, taču skatītāju jūtas piesaista novecojošā pāra attiecības. Bērnu rūpes, atbildība, tiesības iejaukties – reizēm ar vislabākajiem nodomiem – caur tik aktuālu un sāpīgu problēmu loku mūs smalkjūtīgi izved filmas veidotāji.

Kadrs no Rīgā filmētās dāņu režisores Majas el Tūhī filmas “Nezināmā sieviete”.

Plkst. 21 Straumes zālē – dāņu režisora Madsa Mengela filma "Viešņa" ("Gæsten", "Nordic Highlights"), kas Karlovivaru festivālā saņēma žūrijas speciālo balvu un Madss Mengels – "Kristāla globusu" kā labākais režisors. Tāds kā jauns Dogmas uzrāviens jaunās skaņās. Kāds jauns pāris savu jaundzimušo izlēmis kristīt smalkā vietā pie jūras, tiem vajadzētu izvērsties par lieliem ģimenes un draugu svētkiem, bet ūdeņus saduļķo negaidīti ieradusies jaunā tēva māte (Trīne Dirnholma). Iznirst pagātnes traumas, neizrunātais, neatrisinātais. Diez vai mīlestība šeit spēs visu pārklāt. Nesakārtotība redzama it visā, ar dāņu aktieriem un režisoriem raksturīgo spontanitāti skatītājs teju fizioloģiski tiek ierauts attiecību režģos. Sūra viela un aktīvs aicinājums ieskatīties savu draugu, ģimenes tīklojumā.

Sestdien, 17. oktobrī, plkst. 17 "Splendid Palace" Straumes zālē iesaku nepalaist garām klasiku, Kloda Šabrola filmu "Neuzticīgā sieva" ("La femme infidele", 1969, "In Kino Veritas" sekcijas atklāšanas seanss). Viens no franču jaunā viļņa meistariem, kurš specializējies kriminālajā virzienā, šoreiz visas cilpas uzmetis un mezglus sasējis glamūrā buržuā vidē. Titullomā lieliskā Stefāna Odrāna, tā laika režisora dzīvesbiedre, Bunjuela filmu aktrise, arī Babete Gabriela Aksela "Babetes svētkos". Intrigai – ja nu tomēr kādreiz iznāks noskatīties pretrunīgi vērtēto Andreja Zvjaginceva filmu "Minotaurs", tā atsaucas uz Šabrola darba pamatintrigu, nezinu, vai to var dēvēt par rimeiku. Francija izvirzījusi "Minotauru" sacensībā par "Oskaru" ārzemju filmu kategorijā, kur tai būs jākonkurē arī ar mūsu "Uļu".

Kadrs no Kloda Šabrola filmas “Neuzticīgā sieva”.

Bet plkst. 18 "Splendid Palace" Lielajā zālē sekcijas "Zeitgeist Deutschland" atklāšana ar austriešu režisora Markusa Šleincera filmu "Roze" (vēl būs seansi Rotko muzejā un "Forum Cinemas"). Viens no Berlināles lielākajiem notikumiem – "Sudraba lācis" Sandrai Hillerei par Rozas lomu. XVII gadsimta stāsta centrā ir Roza, kurai pēc Trīsdesmit gadu kara beigām izdodas atrast līdzekļus neliela it kā dzimtā ciemata atjaunošanai. Melnbaltos kadros redzamo dzīves ritmu, poētisko ainavu caurvij arvien pieaugošā neuzticība pret daudz cietušo Rozu. Iemeslus, kas likuši Rozai uzdoties par kareivi, varam nojaust, un skarbajai linča tiesai filmas autori mūs gatavo pakāpeniski – caur atmosfēru, ciemnieku skarbo seju portretējumiem, gaismēnām. Raisās atsauces uz Žannu d’Arku, arī Mihaela Hanekes "Balto lenti". Ar pēdējo Šleincers saistīts tieši – kā aktieru atlases režisors, arī citām Hanekes filmām. Te atļaušos pārkāpt hronoloģisku principu un pieminēt kādu stipri agrāk tapušu Hanekes filmu "Dīvainās spēles" ("Fanny Games", 1997), kas skatāma pirmdien, 19. oktobrī, plkst. 20.15 "Splendid Palace" Straumes zālē. Apsveicama ir festivāla izvēle iekļaut šo agrāko, daudz diskutēto režisora darbu sekcijā "In Kino Veritas". Mihaelu Haneki par lielu režisoru pie mums sāka uzskatīt pēc "Pianistes" panākumiem Kannās, filmu "Baltā lente", "Mīlestība" kvalitāti vairs neviens neapšaubīja. Attieksmi pret "Fanny Games" var saprast, seminārā Grācā "Vardarbība, svētums, reliģija" (piedalījās arī Haneke) amerikāņi demonstratīvi pameta zāli (tas nekas, ka Holivudas filmās netraucēti šķīst asinis), Latvijā kolēģi arī asi vērsās pret filmu, vēl šodien kinoraksti brīdina no tās. Iedrošinu tomēr filmu noskatīties. Tiesa, veids kā Haneke parāda nenoliedzamu, iespējams, pat plānotu vardarbību, kaut kā sāpīgi trāpa arī mums, skatītājiem. Kā divi puiši gūst baudu no kaimiņu mājā ieradušos atpūtnieku ģimenītes pazemošanas. Rafinēti, ar baltiem cimdiem rokās. Cinisms no viņu puses, sarkasms – no režisora. Tas, ka lenti var pārtīt uz priekšu un atpakaļ, ka vienā variantā slepkavas caur kameru var ieskatīties mums acīs, padara visu manipulējamu, kā videospēli, kurā taču katram ir vairākas dzīvības. Zīmīgi, ka pats Haneke 2007. gadā atkārtoti uzņēmis "Dīvainās spēles" – ar amerikāņiem (gribas pavīpsnāt – priekš amerikāņiem). Izcilo austriešu aktieru Suzannes Lotāras un Ulriha Mīes lomās – Naomi Votsa un Tims Rots. Manuprāt, Hanekes piedāvātais pašidentifikācijas veids, jā, sāpīgs, spēj būt arī ļoti dziedinošs. Gan konkrētajā filmas situācijā, tādā kā priekšspēlē, kad vīrs neņem galvā sievas teikto, gan šodien tik plaši sastopamo – redzot uzbrukumu, kautiņu, diez vai kāds metas palīgā, drīzāk filmē. Sak, tikai tādas dīvainas spēles.

Latvieši un Pavlikovskis

Vēl pirmajā festivāla pusē (par otro – "Kultūrzīmju" 21. oktobra numurā) iekrīt divu ilgi gaidītu latviešu filmu pirmizrādes: svētdien, 18. oktobrī, plkst. 17 – Pētera Krilova "Sarkanais šķūnis" "Splendid Palace" Lielajā zālē un Lailas Pakalniņas "Es domāju par kaķi" – otrdien, 20. oktobrī, plkst. 18.30 turpat. Pēdējā piedalās spēlfilmu konkursā. Par abām šīm filmām – vēlāk recenzijā.

Kadrs no režisora Pētera Krilova filmas.

Otrdien, 20. oktobrī, plkst. 20.20 "Splendid Palace" Lielajā zālē būs iespēja noskatīties otru filmu ar lielisko Sandru Hilleri* – Pāvela Pavlikovska "Tēvzeme" (vēl – "Forum Cinemas", Cēsīs un Rotko muzejā). Poļu režisors, filmu "Ida" un "Aukstais karš" autors, pazīstams arī pie mums, pievērsies Vācijas pēckara vēsturei, kad Tomass Manns kopā ar savu meitu Ēriku (tēlo Sandra Hillere) 1949. gadā atgriežas Vācijā. Melnbaltajā estētikā veidotais darbs (Pavlikovska pastāvīgais operators Lukašs Žāls) reflektē par vēsturiskajiem notikumiem un arī Tomasa Manna dzimtas attiecībām. Prieks, ka Pavlikovskis atradis Hansu Cišleru, Vima Vendersa agrīno filmu aktieri. Ērikas brāļa Klausa Manna lomā redzēsim populāru vācu aktieri Augustu Dīlu, kādā epizodē – arī pazīstamo aktieri un romānu autoru Joahimu Meierhofu (romāni latviski: "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", "Var krist arī augšup", pēc kura tapa Jaunā Rīgas teātra izrāde "Kritiens augšup"). Viņš atveido Gustavu Grindenu, Ērikas bijušo vīru, kurš ir prototips Klausa Manna romāna "Mefisto" varonim. Pēc tā uzņemta arī Ištvāna Sabo tāda paša nosaukuma filma ar Klausu Mariju Brandaueru titullomā. Kolaboracionisms, izdzīvošanas alkas, nodevība – tā laika liecības caur cilvēku likteņiem pēckara Vācijā.

Kadrs no režisora Reiņa Kalviņa filmas "Klajumā aiz meža".

Lielo festivālu laureāti

Nevajadzētu novērtēt par zemu iespēju šeit, Latvijā, redzēt lielo festivālu laureātus, kamēr vēl nav zināms, vai tos savā izplatīšanas "somā" iekļaus festivāls "Lauva, Lācis un Zars". Tāda iespēja tiek piedāvāta svētdien, 18. oktobrī, plkst. 19 "Splendid Palace" Lielajā zālē – svaigi no Venēcijas – Mārtina Makdonas filma

"Mežonīgais zirgs deviņi" ar Džonu Malkoviču, kurš saņema Volpi kausu kā labākais aktieris. No teātra izrādēm un filmām pazīstamais Makdona sacerējis un pats režisējis aizraujošus un trakus divu CIP aģentu piedzīvojumus Lieldienu salā pēc Čīles apvērsuma. Kāds meklē piemērotu fonu savām atvadām no dzīves, kāds – vēl grib paspēt kādu nointervēt par vēsturiskiem notikumiem, tie, kas atrodas "augšās", patiesībā apskauž neformāļus par viņu brīvību. Līdzās spožajam Malkovičam – Sems Rokvels, Stīvs Bušemi, Toms Veits. Melna komēdija, trilleris, dīvainā kārtā bez cinisma, pat ar nelielu ilūziju devu. Īpaši iesaku latviešu jaunajām, niknajām sievietēm, kuras "žilbināja" ar savu žulti, izpaužoties par "veco" Malkoviča izrādi Dailes teātrī "Leopoldštate".

Par festivāla otrās puses kino virsotnēm, konkursa skati, kas sāksies otrdien, 20. oktobrī, ar Lailas Pakalniņas "Es domāju par kaķi", nākamnedēļ.

Lai jums un mums izdodas mainīt savu skatījumu uz pasauli, piebilstot – kļūt labākiem, humānākiem, iejūtīgākiem, aktīvāk iestājoties par patiesību un taisnīgumu!

*Dārtas Ceriņas intervija ar Sandru Hilleri "Sestdienā" 9.–15.10.2026.