Vai katram latvietim pienāk laiks, kad sāk vilkt uz laukiem, prāto Andris Ludriks. Uz pastāvīgu dzīvi Ģibuļu pagasta Spāres ciema "Kūlmaņu" mājās viņš noenkurojās kovida pandēmijas laikā. Iepriekš kopā ar draudzeni Ilzi Amatu šurp devušies tikai brīvdienās.

Māju laukos ar 0,6 ha lielu zemes gabalu ap 2014. gadu nolūkojusi un no pensionāru pāra nopirkusi Ilze. Pēc skata ēka vairāk atgādina Jūrmalas tipa koka apbūvi, atzīst Andris, kurš "Kūlmaņu" saimniecei pievienojies pirms septiņiem gadiem. Abi ir zemgalieši, dzimuši Bauskā, taču lielāko mūža daļu pavadījuši Rīgā. Ilzes darbs saistīts ar autodaļu tirdzniecību, Andris nodarbojas ar datorlietām.

"Ja skatāmies kartē, esam pašā Spāres centrā," viņš nosaka, taču kaimiņu tuvumu šeit nejūt, vienīgi otrpus Sūniņu ezeram pavīd pa ēkai.

Ezeru redz arī no lielās istabas, kur esam piesēduši sarunai, šoreiz bez Ilzes, jo darbdienās viņa ir Rīgā. Iepriekš skatu aizsedza tūjas, kas nāca mantojumā no vecajiem saimniekiem.