16.2 °C
Skultiešu Lāsmas un Ilvara Kirmušku ģimenē, kas pirms trīs gadiem atgriezās no Skotijas, meitu Emīliju joprojām velk atpakaļ. Viņa tur dzimusi, augusi, iesākusi skolas gaitas. Jaunākais brālis Valters – arī, taču puisis saka – man viss mierīgi, ja tikai skolas ēdiens būtu labāks…
Vietējie celtnieki – nesveicināja
Pirmie darba devēji jaunos latviešu censoņus piekrāpa – par divām nedēļām celtniecībā nesamaksāja. Sekoja drošāks piedāvājums doties uz Skotijas pilsētu Obanu, kas izrādījās liktenīgs. Noenkurojās Ilvars skotu zemē uz ilgiem gadiem – iesākumā kā būvgaldnieks, liekot lietā prasmes, kuras bija iemācījis tēvs, līdz turpināja pats uz savu roku kā pašnodarbinātais un ar laiku izveidoja uzņēmumu. Pat izstudējis darba vadību koledžā.
Lāsma viņam pievienojās 2010. gada vasarā un sāka strādāt uzņēmumā par grāmatvedi. Iepriekš viņai bija darba pieredze Latvijas vēstniecībā ASV, bet 2009. gada krīzes laikā štatu samazināšanas dēļ vajadzēja atgriezties Latvijā. Skotijā piedzima Emīlija un Valters.
Būvdarbu pasūtījumi nāca viens pēc otra pat bez reklāmas, tikai ar ieteikumiem. “Mūsu pirmais patstāvīgais objekts atradās Kembeltaunā pie kāda aitkopja, kuram uzcēlām viesu māju. Tā vieta gluži vai ievilka, vienu brīdi pie manis strādāja ap 15 darbiniekiem, būvējām džina brūzi, atpūtas namiņus, kafejnīcu, atjaunojām kādas pils pagrabstāvu un citus objektus,” stāsta Ilvars. Pēdējos gados strādājuši vēl dziļāk Skotijā – Maleigā pat renovējuši ēku, kur kādreiz darbojies spiegu apmācības centrs.
Skaista esot skotu zeme, bet attālumi jāmēro lieli – lai no savas dzīvesvietas tiktu līdz tuvākajai civilizācijai, bijis jābrauc trīs stundu garumā, skaidro Lāsma.
Iedzīvošanās vietējā sabiedrībā viņai grūtības nesagādāja. “Nebija sajūtas, ka tevi nepieņem, man bija draudzenes: vāciete, taizemiete, austrāliete, skotiete.”
Ilvars gan padalās ar citu pieredzi: “No sākuma vietējie celtnieki pat neatbildēja uz sveicienu, skatījās uz mums kā iebraucējiem, aprunāja.
Vajadzēja desmit gadus, lai viņi beidzot sāktu sveicināt un cienīt, jo saprata, ka neesam ieradušies uz nedēļu, bet paliekam ilgu laiku.
Varu teikt, ka ar savu ienākšanu celtniecībā sapurinājām viņu monopolu.”
Laiks doties mājās
“Kad katru vasaru un ziemu braucām uz Latviju, varējām salīdzināt, ka šeit cilvēki kļūst smaidīgāki, attiecības labākas, un varbūt tāpēc pieņēmām lēmumu atgriezties. Patiesībā tā bija Lāsma, kas nosprieda, ka ir īstais laiks doties mājās, es jau ātrāk biju gatavs,” atceras Ilvars. Atceļam pamudinājusi arī kovida pandēmija, kad jutušies kā iesprostoti. Tomēr līdz aizbraukšanai pagāja vēl divi gadi, jo bija jāpabeidz iesāktā būvniecība, laikus jāpabrīdina darbinieki un arī pašiem jāsagatavojas, jāparūpējas par sākuma kapitālu dzimtenē, bērniem – skolas gaitām, kas Latvijā notiks latviešu, nevis viņiem ierastajā angļu valodā.
Jau pāris gadus iepriekš mamma bija pieteikusi Emīliju un Valteru Latviešu valodas aģentūras rīkotajos attālinātajos latviešu valodas kursos. Cerējusi, ka pēc atgriešanās sarunas ar vienaudžiem vairāk palīdzēs uzlabot valodas prasmes, taču izvēlētajā Saulkrastu skolā tāpat kā daudzās citās Latvijas izglītības iestādēs jaunā paaudze savā starpā radusi sarunāties arī angliski. Tomēr pats grūtākais, īpaši Emīlijai, bija apzināties, ka jāšķiras no trīs tuvām draudzenēm.
