"Vēlos atrast kaut ko jaunu". Saruna ar vijolnieku Robertu Balanas

Svētdien, 2. augustā, koncertzālē "Latvija" uzstāsies starptautiski pazīstams latviešu mūziķis – vijolnieks Roberts Balanas.

Viņš ir no Balanu, slavenās mūziķu dzimtas, kopā ar māsām – vijolnieci Kristīni un čellisti Margaritu – jau pavisam jauniem iekarojot nozīmīgas Latvijas un pasaules mūzikas virsotnes. 

Latvijā mācījies pie izcilā pedagoga Romana Šnē, ieguvis maģistra grādu Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, 16 gadu vecumā debitējis Londonas Karaliskajā festivāla zālē, veiksmīgi piedalījies dažādos vijolnieku konkursos un spēlējis Eiropas ievērojamākajās zālēs. Pazīstams kā ļoti radošs dažādu mūzikas žanru robežu pārkāpējs.

Koncertā Ventspilī Roberts Balanas uzstāsies kopā ar vienu no spilgtākajiem jaunās paaudzes klasiskās ģitāras mūziķiem Plīnio Fernandesu no Brazīlijas. Abi mākslinieki izpildīs īpašu programmu, kurā vijoles un ģitāras skanējums savīsies ar klasiskās mūzikas pērlēm, oriģinālām aranžijām, improvizāciju un brazīliešu ritmiem. 

Sarunā ar "Latvijas Avīzi" vijolnieks Roberts Balanas stāsta par radošo sadarbību, dzīvi starp Londonu un Rīgu, kā arī to, kāpēc tieši mājās viņš jūtas visbrīvāk.

Ar ko būs īpašs tavs gaidāmais koncerts Ventspilī?

R. Balanas: Ventspils man ir diezgan pazīstama – ar māsām (vijolnieci Kristīni un čellisti Margaritu Balanas) tur spēlējām, šķiet, pagājušā gada janvārī, un mūs ļoti silti uzņēma. Es arī ļoti augstu vērtēju Plīnio Fernandesu no Brazīlijas, kuru pazīstu no Londonas, kur kopā studējām. Viņu jau reiz atvedu uz Rīgu. Pirms diviem gadiem viņš bija īpašais viesis manā koncertā Zundas torņos, un ar viņu bija lieliski un ļoti jautri kopā muzicēt. Brazīļu ritmu iekļaušana programmā tai piešķīra īpašu odziņu. Viņš, protams, gandrīz nevar sagaidīt ne tikai koncertu, bet arī iespēju redzēt Latviju vasarā, jo iepriekš šeit bijis ļoti drēgnā decembrī. Bija auksts vējš un teju horizontāli krītošs sniegs, kas viņam bija liels šoks. Šoreiz es viņam parādīšu Latviju tās siltākajā sezonā. Repertuārs ir diezgan plašs, un instrumentu kombinācija ļauj mums aranžēt gandrīz jebkuru skaņdarbu, dodot ļoti lielu radošo brīvību. Šoreiz programmā apvienosim dienvidnieciskas noskaņas – skanēs spāņu mūzika, Brazīlijas ritmi un tango. Veidosim arī improvizētas aranžijas, pēdējās no tām radīsies tieši mēģinājumu laikā – atkarībā no tā, ko tajā brīdī jutīsim un vēlēsimies nospēlēt. 

Meklēsim interesantas kombinācijas starp Latvijas un Brazīlijas mūziku, tāpēc būs arī pārsteigumi, kurus iepriekš nevar paredzēt. Tā bija arī iepriekšējā reizē, kad muzicējām kopā. 

Parasti vēlu vakarā vēl turpinām spēlēt, dzīvojam vienā vietā, muzicējam, un tieši tad notiek pats interesantākais radošais process. Programma bieži vien kristalizējas tieši šajos vēlajos vakaros.

Esi uzstājies uz daudzām skatuvēm visā pasaulē. Kādas ir atšķirības starp dažādām auditorijām un klausītājiem?

Salīdzinot ar Latviju, ir liela atšķirība. Šobrīd esmu Itālijā (mūsu saruna noris attālināti. – D. G.), bet vakar man bija koncerts Spānijā, un arī šeit publika ir savdabīga. Man šķiet, ka Itālijā cilvēki ir nedaudz konservatīvāki. Arī Anglijā publika ir pieklājīga un rezervēta. Savukārt Latvijā jūtos daudz brīvāk. Varu vairāk pajokot un jūtos kā mājās. Ir liela brīvība izpausties, un skatītāji uztver visas nianses. Svarīgs ir arī kopīgais konteksts. Visu, kas man kā latvietim ir svarīgs, varu iepīt stāstos un dalīties pieredzē no dzīves. Zinu, ka latvieši to sapratīs, un tāpēc vienmēr ir īpašs prieks spēlēt savējiem.

Kādas ir sajūtas, atgriežoties dzimtenē?

Šogad man nav sanācis viesoties Latvijā, tāpēc šī būs pirmā atgriešanās kopš Ziemassvētkiem un mūsu meistarklasēm decembrī. Ja man ir iespēja vasarā pabūt Latvijā, es to vienmēr izmantoju. Latvijas vasaras man ir ļoti mīļas – nav pārāk karsts, ir jūra, daba un daudz iespēju atpūsties. Vienmēr draugiem saku, ka pie mums var atrast pat vairākus kilometrus garu pludmali, kur apkārt gandrīz neviena nav. Spānijā vai citās siltajās zemēs vasarās pludmales ir pārpildītas un bieži vien ir pārāk karsts. Tāpēc arī turpmāk vasaras vēlos pavadīt Latvijā. Protams, ar nepacietību gaidu satikšanos ar publiku un savējiem. Ventspilī mūsu koncerts būs daļa no pilsētas svētku programmas, tāpēc notiks daudz dažādu pasākumu. Kopā ar mani ieradīsies arī vairāki draugi no Anglijas un Amerikas, kuriem parādīšu Latviju.

Kā tev no Latvijas visvairāk pietrūkst ārzemju krastos?

Dzīvojot Londonā, nepārtraukti ir tik daudz trokšņa – no visām ziņām, pasaules notikumiem, tā kā trauksme, nemiers. Jūties kā aplenkts ar visu to informāciju, un visa ir nedaudz par daudz. Kad atgriežos Latvijā, vienmēr liekas, ka viss ir citādi, cilvēki, man šķiet, ir mierīgāki. Ir tāda jauka atmosfēra. Kaut kā lietas nomierinās, man ir tāds iekšējais miers. Tāpēc arī ir žēl, ka man nesanāk biežāk paciemoties, bet vēlos to mainīt un arī ceļot uz mājām biežāk.

Kā man pietrūkst no tīri fiziskām lietām? Varbūt, protams, vecāku recepšu. Arī aiziet un veikalā redzēt daudz pazīstamu produktu – tās ir lietas, ko ārzemēs īsti nevar atrast. 

Tomēr dzīve ārzemēs arī sniedz dažādas mākslinieciskas iespējas. Kā ir sadarboties ar māksliniekiem no daudzām dažādām valstīm un kultūrām?

Nesen atskaņoju jaunu vijoļkoncertu, ko pagājušogad arī nospēlēju Cēsu Mākslas festivālā. Tā komponiste Anžela Luka ir no Spānijas, viņa šo darbu rakstījusi daļēji flamenko un daļēji filmu mūzikas stilā. 

Katrā šādā sadarbībā ļoti daudz iemācos no cilvēkiem, ar ko spēlēju kopā, arī no komponistiem, orķestriem, diriģentiem. 

Un šoreiz tiešām bija ļoti interesanti. Jā, koncerts bija rakstīts elektriskajai vijolei, un šim skaņdarbam man bija jāizveido speciāli projekti datorprogrammā, kam sekoja viss orķestris. Bija jāieraksta ļoti daudz efektu, cilpu. Šausmīgi daudz lietu notika vienlaikus, tā ka visam bija jādarbojas perfekti – gan vijolei, orķestrim, diriģentam, gan man, gan datoram. Tas bija liels izaicinājums, no kura ļoti daudz iemācījos. Tas man tagad arī atvēra durvis padziļināti iemācīties to programmatūru, tieši lai veidotu vēl dažādākus un jaunākus paņēmienus, kā apvienot vijoles skaņu ar tehnoloģijām. Šobrīd strādāju ar producentu no Beļģijas un Ņujorkas, un mēs kopā arī rakstām skaņdarbu, ko atkārtošu nākamsezon. Viņš man ir tiešām liela iedvesma tieši šajā tehnoloģijas aspektā, jo es jau viņam sekoju vairākus gadus un viņš ļoti, ļoti padziļināti saprot to programmu. 

Tiešām nevaru sagaidīt šī skaņdarba atskaņošanu un ceru, ka nākamgad varēšu to atvest arī uz Rīgu vai Latviju. Vienmēr, kad kaut kur viesojos, daudz ko mācos, iedvesmojos no citiem.

Vēlos arī turpināt radošo sadarbību gan ar citiem māksliniekiem, orķestriem, gan komponistiem. Viņi raksta skaņdarbus vijolei, kas pēc tam būs pieejami nākamajām paaudzēm un arī man pašam, jo neesmu īsti tajā klasiskajā teritorijā, kurā vēlos spēlēt skaņdarbus, kas jau vairākus simtus gadu tiek nepārtraukti spēlēti. Vēlos atrast kaut ko jaunu. Ja varu atklāt kādas citas balsis arī šajā procesā un ļaut citiem komponistiem izpausties, tad tas ir tiešām "win-win" visiem.

Bērnībā daudz muzicēji kopā ar ģimeni, nemitīgi uzstājāties koncertos, piedalījāties konkursos, un arī jūsu vecāki kaislīgi mīl mūziku. Tava māsa Kristīne intervijā "Latvijas Avīzei" nesen, jautāta par to, no kurienes Balanas trijotnei radies dzinulis, spēja ar savu mūziku iekarot pasauli, teica: "Tā bija neatlaidība un arī apziņa, ka ir jāizdzīvo. Tā jau mēdz būt – grūtāk piecelties no krēsla ir tiem, kuru dzīvē valda milzīgs komforts. Domāju, ka spēku turpināt deva apziņa, ka mums bija jācīnās, lai izdzīvotu." Kāda būtu tava atbilde? 

Nu, muzikālā iedvesma, protams, mums sākās ģimenē pirms vijoles vai citiem instrumentiem – ar rokenrolu, dziedāšanu. Man šķiet, ļoti svarīgi bija muzikālo dzirdi un domāšanu attīstīt.

Kaut gan man tā dziedāšana, kad biju divus vai trīs gadus vecs, varbūt bija diezgan komiska, bet ļoti efektīva. Manas agrākās atmiņas ir, kad mazais Roberts dziedāja: "Jo es esmu džekiņš baigi foršs" vai "Omnibusu", tērpies džinsu kostīmā. Būt uz skatuves pie Freda vai Olgas, kad simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku kliedz: "Robčik! Robčik!" un prasa, lai dziedu vēl vienu dziesmiņu kopā ar tēti... Agrā dziedāšana, muzicēšana kopā ar ģimeni man šķita ļoti svarīga. Un tad jau, kad sāku spēlēt vijoli pie (vijoļspēles pedagoga) Romana Šnē, viss tika salikts kā kastītē un pielietots kaut kur citur. Stundas ar skolotāju man tiešām iedeva struktūru, un viņš bija ļoti pacietīgs visus desmit vai vairāk gadus, kad pie viņa studēju. Protams, arī māsas vienmēr bija blakus un vingrinājās, piedalījās konkursos, rādot piemēru. Man bija daudz, no kā iedvesmoties, vienmēr līdzās bija kāds, kuram varēju palūgt padomu. Viens otru atbalstām un darbojamies kopā joprojām.