Ar lauku māju Tisenkopfiem nebija gana. Kādu dienu Ada noteikusi – mums vajag muižu. Tālis pirmajā brīdī sajutis pat izbīli un šoku, taču lieki, jo Vilksalas muižas kungu mājas atjaunošana piecpadsmit gadu garumā abiem nākusi kā piedzīvojums, kurā kreņķus pratuši savienot ar dzīvesprieku.

Iepriekš bija uzdomājuši Kalnmuižu pie Kandavas, taču zaudēja izsolē. Ilgi nekavējās – ņems no savas vasaras mītnes "Akmentiņi" netālo Sēmes pagasta Vilksalas muižas kungu māju, kurai bieži gadījies braukt garām. Ēka izskatījās bēdīgi – ilgstoši neapdzīvota, izlauztiem logiem un durvīm, jumts iebrucis, vietām koka konstrukcijas izmirkušas līdz grīdai. 

Tomēr ar šodienas pieredzi Tālis atzīst – labi vien ir, ka apstājušies pie šīs mājas, jo diez vai spētu pacelt ne mazāk izpostīto, taču apjomā krietni lielāko Kalnmuižas īpašumu.

Saimnieks aicina uz tējas istabu, kas tāpat kā visa muiža atbilstoši tās arhitektūrai iekārtota ar bīdermeijera stila mēbelēm, iegādātām antikvariātos Igaunijā un Pēterburgā. Sienas rotā no ēkā atrasta tapetes fragmenta nokopēts raksts. "Ada atrada zilo repliku no tapetes, tikai nezinām, no kuras telpas. Šī nav tapete, bet krāsojums." Galdā tiek celta melnā tēja ar citronu. Saimniece šo dienu pavada kopā ar abām mazmeitām, tāpēc sarunā nav klāt.