12.3 °C
Latvijā daudziem vēl spilgtā atmiņā ir Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads – 2014. Pēdējā laikā šos pienākumus Baltijas valstīs pilda kaimiņi – 2022. gadā senā Lietuvas galvaspilsēta Kauņa, bet piektdien, 26. janvārī, savu kultūras gadu aizsāks Dienvidigaunijas izglītības citadele Tartu.
Toties 2027. gadā par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļūs mūsu Kurzemes galvaspilsēta Liepāja. Nav brīnums, ka tieši šīs trīs pilsētas izvēlētas nest mūsu pasaules daļas kultūras vadoņu godu – jau 1030. gadā rakstos pieminētā Tartu ir vissenāk hronikās piesauktā pilsēta Baltijas valstīs, tai seko 1253. gadā pirmoreiz vēsturē pieminētā Liepāja, un tad, 1361. gadā, zināmas pirmās ziņas no Kauņas. Jāpiebilst gan, ka šogad ievērojami kultūras notikumi Igaunijā aptvers krietni lielāku reģionu nekā tikai Tartu pilsētas ģeogrāfiskās robežas, jo koncerti, izstādes, instalācijas un mākslas forumi paredzēti vai ikvienā apdzīvotā vietā Dienvidigaunijā. Līdzīgi plānots arī Kurzemē – galvaspilsētas gods būs ne vien Liepājai, radīt, strādāt, rādīt un svinēt kultūras gadu būs iespējams arī Aizputē, Kuldīgā, Grobiņā, Nīcā, Pāvilostā, Priekulē, Rucavā un Vaiņodē, Alsungā, Skrundā un daudzās citās Kurzemes pilsētās, patiesībā jau vai ikvienā Latvijas vietā.
Domājot par Latvijas kultūrai un kurzemniekiem tik nozīmīgo 2027. gadu, šogad beidzot piepildīju senu sapni un Liepājā esmu pavadījusi vairākus desmitus dienu. Liepājas pilsētas pludmalē esmu lasījusi dzintariņus, esmu pieredzējusi gan vētras spēku, gan maigu brāzmu; ielās esmu vērojusi arhitekta Berči un viņa dēlu projektētās staltās ēkas, pētījusi vēl joprojām tukšos laukumus pēc pilsētas bombardēšanas Otrajā pasaules karā. Liepājas teātrī dzīvojusi līdzi aktieru izteiksmīgi teiktajiem un izdziedātajiem vārdiem. Muzejos apbrīnojusi rūpīgi saglabātās un restaurētās kultūras mantojuma vērtības un mūsdienu mākslas darbus, koncertzālēs baudījusi pasaulē slavenus mūziķus. Kāda tad ir kultūras dzīve brīžam tik vējainajā ostas pilsētā?
Viduslatvijā mēdz domāt, ka kurzemnieki vārdos ir paskopi. Diezin vai tā varētu būt taisnība. Esmu piedzīvojusi, kā Liepājas teātrī, saviļņojuma asaras valdīdami, Ziemassvētku laikā teju visa zāle līdzi aktieriem čukst: "Lai miers virs zemes…" Un reizēm tieši Liepājā aizsākas pasaules kultūras notikumi ar lielo burtu, un tikai pēc tam mākslinieku koncertceļojumu kartē seko Rīga. Turklāt esmu pieredzējusi vakarus, kad Liepājā notiek trīs nozīmīgi un interesanti koncerti reizē, vienlaikus vēl norisot arī teātra izrādei. Reizēm gan mēdzu aizdomāties, kas slavenus māksliniekus spēj uzrunāt tā, lai viņi pa tumšiem un reizēm slideniem ceļiem brauktu trīs stundas… Tomēr esmu piedzīvojusi vakarus, kad uz teātra izrādēm zālē, kurā ir teju 500 skatītāju vietu, brīvu vairs tikpat kā nav, un iestudējumam, kam pirmizrāde bijusi pirms gada, teju vienīgā sēdvieta atlikusi balkona septītajā rindā. Esmu redzējusi, cik daudz ieinteresētu liepājnieku nāk uz izstādēm un arī koncertos nebūt nav tikai vieni un tie paši apmeklētāji. Daudzos koncertos esmu sadzirdējusi teju 900 klausītāju skandēto "bravo!", piemēram, mūsu izcilajam pianistam Andrejam Osokinam, baletdejotājai Elzai Leimanei un ukraiņu vijolniekam Dmitro Tkačenko. Tiesa, īpaši skaļi liepājnieki uzgavilē Liepājā dzimušajiem māksliniekiem, un tādu nav mazums.
Varbūt kultūrā ieinteresētie skatītāji un klausītāji radušies pārdomātā kultūrizglītībā? Varbūt tradīcijās?
Ikvienam taču zināms, ka Liepāja ir arī mūziķu un dzejnieku galvaspilsēta… Varbūt liepājnieku un noteikti arī visa reģiona kultūrā iesvaidīto apmeklētāju simti nerimst apziņā, ka reiz no Libau ostas bija regulāra kuģu satiksme ar Ņujorku Amerikā. Kas gan lai to zina… Bet tik gaiši pieredzēt, ka liepājnieki zina kultūras baudījuma smeķi, un tik labi novērot, cik ļoti māksliniekus iedvesmo atsaucīga publika.
P.S. Rakstot šo sleju, uz brīdi atkal atgriežos Rīgā un, steidzoties uz Liepājas autoostu, biju piemirsusi, ka par tramvaju iespējams maksāt tikai skaidrā naudā. Dodams eiro, mani izglāba ģimnāzists Ralfs – tik atsaucīgi ceļotājam ir liepājnieki!
