Lai gan Igaunija ir iekūlusies ilgtermiņa ekonomiskajās nepatikšanās, tomēr šīs valsts uzņēmēju apetīte uz vērienīgiem projektiem nav rimusi. 

Paralēli vairāk nekā miljardu eiro vērtajam mazās modulārās atomelektrostacijas projektam Igaunijā, uz priekšu virzās arī otrs, ne mazāk vērienīgs enerģētikas projekts – sūknētās hidroenerģijas akumulācijas projekts "Zero Terrain" Paldisku pilsētā, netālu no Tallinas. 

"Zero Terrain" gadījumā runa ir par vienu no vienkāršākajām zināmajām enerģijas uzkrāšanas metodēm – laikā, kad elektroenerģija ir lēta un ir tās pārpalikumi, sūknēt ūdeni rezervuārā, kas atrodas kaut kur augstu, lai darbinātu to kā augstkalnu hidroelektrostaciju brīžos, kad pieprasījums pēc elektroenerģijas ir liels un cena ir augsta. Šādas stacijas dēvē arī par hidroakumulācijas stacijām, un viena tāda Baltijas reģionā jau eksistē – runa ir par Krones hidroakumulācijas staciju, kas atrodas Elektrēnu pilsētā Lietuvā – tā vēl PSRS laikos tika radīta, lai kalpotu kā elektroenerģijas tīkla drošības buferis brīžos, kad nepieciešami remontdarbi Iganalinas AES un uz laiku jāpārtrauc tās darbība vai citu iemeslu dēļ, kad tīklā vērojami elektroenerģijas padeves traucējumi. Taču Krones hidroakumulācijas stacijas jauda – 900 megavati – ir pietiekama tikai Lietuvas pašas vajadzībām, tā nespēj piedāvāt enerģijas uzkrāšanas pakalpojumus blakus valstīm. Jāpiebilst, ka atšķirībā no dažādām akumulatoru tehnoloģijām, kuras pasaule mēģina attīstīt šobrīd, 

hidroakumulācijas staciju darbība balstās uz labi aprobētajām hidroelektrostaciju turbīnu tehnoloģijām un tām nav vajadzīgi litijs un retzemju metāli, kuri nepieciešami akumulatoriem.