Aiva Švēde ir meža zinātņu maģistre, apsaimnieko gan lauku saimniecību, gan mežu un šā gada 5. martā piedalījās mežsaimnieku un lauksaimnieku protesta akcijā pie Ministru kabineta ēkas. Viņa stāsta, kā zemnieki vērtē Zaļā kursa radītos ierobežojumus lauksaimniecībā un kādu saskata nākotnes perspektīvu.
Kā vērtējat Zaļā kursa nosacījumus, pret kuriem protestēja zemnieki un kurus politiķi pēc protestiem sola mīkstināt?
A. Švēde: Zaļais kurss, manuprāt, ir nejēdzība, kas rada milzumu problēmu. Piemēram, viena no ES Kopējās lauksaimniecības politikas ekoshēmām regulē atbalstu par kaļķošanu. Mums Ziemeļvidzemē tā ir īpaši svarīga. "Zēmelēs" ik gadu kaļķojam tik daudz, cik vien iespējams, jo augsnes skābuma rādītājs ir 5,2–5,5 pH. Ik gadu aptuveni 50 hektāru lielu platību kaļķoju ar kaļķi, kuram pareizā attiecībā pret kalciju ir pievienots magnijs. Kaļķošana ir dārgs prieks. Tomēr ekoshēmas atbalstu var saņemt vien tad, ja kaļķošana ir veikta zaļmēslojuma papuvē. Nevis parastajā, bet zaļmēslojuma papuvē! Kāpēc man ir jāaudzē vēl kaut kas? Kāda no tā jēga, ja atbalsts ir par augsnes ielabošanu ar kaļķošanu! Ja tas būtu ielabošanai ar zaļmēslojuma palīdzību, to vēl varētu saprast. Kāpēc šīs divas lietas ir jākombinē? Es fiziski to nevaru izdarīt un neredzu jēgu naudas tērēšanai sējai, ja vēlāk tāpat likšu virsū glifosātu. Glifosāta kārtīgs smidzinājums vienu reizi piecos gados ir vienīgā iespēja tikt galā ar ilggadīgajām nezālēm, tostarp ar vārpatu un ar maura skareni.
Cenšos, bet rocība nav tik liela, lai varētu likt zemē tik daudz mēslojuma, cik patiešām vajadzētu labas ražas izaudzēšanai. Augsnes Vidzemē ir tādas, kādas tās ir, tostarp ar zemu kālija un ar ļoti zemu fosfora īpatsvaru. Mūsu saimniecībā augsne gadu gaitā ir iztukšota. Arī fosfora šāda tipa augsnēs parasti ir mazāk nekā citos reģionos.
Mēslojumu lietoju mazāk, nekā varētu lietot. Teikt, ka "vajag lietot mazāk", nav korekti. Katrai saimniecībai ir individuālas vajadzības.
Un te jājautā – kāpēc mēslojuma lietošanas reference nav ES vidējais rādītājs? Kāpēc katrai valstij ir jālieto mazāk par tās šī brīža vidējo lietojumu? Latvija mēslojuma izmantošanas ziņā nav ne tuvu sasniegusi Nīderlandes, Vācijas vai Francijas rādītājus. Minerālmēslu lietojums pēdējos desmit gados kāpj tikai tāpēc, ka patlaban cilvēki var sākt atļauties likt mēslojumu labu ražu izaudzēšanai. 90. gados nevienam nebija naudas, un minerālmēslus tolaik vispār nelika, izņemot varbūt slāpekļa minerālmēslus. Kāda raža izauga, tāda izauga. Intensīvajā lauksaimniecībā bez minerālmēsliem iztikt nevar. No cita skatpunkta vērtējot, ja vēlamies Latvijā ekstensīvo audzēšanu pēc principa "kas izaugs, izaugs", tad tas vispār nav bizness. Tādā gadījumā lauksaimniecības subsīdijām būtu jābūt četras reizes lielākām.
Daļu no jūsu saimniecības pļavām aizņem bioloģiski vērtīgie zālāji...
Vērtīgais biotops ir bioloģiski daudzveidīgās pļavas, kurām ir saistības un kur nedrīkst veikt saimniecisko darbību.