Latvijas valdība pagājušajā nedēļā pieņēma zināšanai Ekonomikas ministrijas ziņojumu par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā. Kā šo dokumentu vērtē būvniecības nozare – skaidro Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents un Rīgas Celtniecības koledžas direktors Normunds Grinbergs.

Kā vērtējat valdības plānus birokrātijas un administratīvā sloga mazināšanā būvniecības nozarē?

N. Grinbergs: Jebkuram būvniekam birokrātijas samazināšanas tēma ir ļoti aktuāla, tādēļ var apsveikt, ka valdība beidzot ķērusies pie problēmas risināšanas. Kad radās šī problēma? Pagājušā gadsimta 90. gadu beigas un divtūkstošo gadu sākums bija ļoti straujas attīstības periods gan ekonomikā kopumā, gan arī būvniecībā. Izveidojās profesionāli spēcīgi nozares uzņēmumi, specializētie uzņēmumi. Tam sekoja 2008.–2009. gada krīze, uzņēmumu cīņa par izdzīvošanu un bankroti, savu galvu pacēla arī negodprātība līgumu izpildē, tika izveidota arī lielo būvuzņēmumu sabiedriskā organizācija, kas diemžēl beidzās ar celtnieku karteļa lietu. Tam sekoja Zolitūdes "Maximas" sabrukšanas traģēdija 2013. gadā ar lieliem cilvēku upuriem. Skaidrs, ka šajā situācijā bija kaut kas jādara, un valsts atbildi rada birokrātijas un saskaņojumu prasību palielinājumā. Tā arī šobrīd dzīvojam – ir krasi, vairākkārtīgi palielinājies dažādu nepieciešamo dokumentu skaits būvniecības procesā, būvniekiem radusies nepieciešamība uzturēt un maksāt algas cilvēkiem, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar dokumentu kārtošanu, formāli ir ieviests četru acu princips visu dokumentu apstiprināšanā. 

Taču, runājot ar celtniekiem būvlaukumos, dzirdam viedokli, ka pašā celtniecības procesā, būvlaukumā nekādi būtiski profesionāli uzlabojumi notikuši nav. 

Jā, ir ieviesti rīki būvnieku darba laika kontrolei, taču tas saistīts ar nodokļu nomaksu, nevis celtniecības procesa uzlabošanu.

Raugoties uz situāciju no būvnieku viedokļa – kā vēl valsts varēja reaģēt situācijā, kad zem veikala drupām palika 54 līķi un bija desmitiem ievainoto?

Daļa no birokrātijas pēc šādas traģēdijas bija neizbēgama, citādi nevarēja – tas jāatzīst. Taču ar to ir par maz – vajadzēja stiprināt būvniecības procesa profesionālo pusi un atbildību. Manuprāt, vajadzēja palielināt būvniecības profesionāļu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem – gan administratīvo, gan, iespējams, arī kriminālatbildību, ja kaut kas beidzas ar traģēdiju. Patiesību sakot, tā ir pļauka būvniecības nozarei, ka tā pati nav spējusi sakārtoties un arī valsts iesaistīšanās nav spējusi to nodrošināt. Diemžēl desmitiem gadu ilgi ievērotais zemākās cenas princips publiskajos iepirkumos un nepieciešamība izdzīvot pēc iepriekšējās krīzes ir radījusi sekas, ar kurām cīnāmies šobrīd.