Zanders runā: Ir tāda kaite — verbālā caureja

Pirms pieciem gadiem izdotajā Rasmas Noriņas grāmatā "Vidzemes lībiešu dzimtas" ir vairākas epizodes par to, ka vēl 19. gadsimta nogalē par mutes palaišanu nereti bija jāatbild.

Piemēram, 1871. gada janvārī Anna Upmale tika notiesāta uz divām diennaktīm apcietinājumā par "goda laupīšanu" Jānim Arnītim.

Neesmu piekritējs priekšstatam, ka "agrāk cilvēki bija…" strādīgāki, pieklājīgāki, ģimeniskāki, gudrāki un tā tālāk. Nu nav bijis šāda "zelta laikmeta", nav. Tomēr grūti nepamanīt kādu tendenci. Proti, tie, kuri ielūkojas informatīvajās plūsmās, noteikti būs pamanījuši jēdzienu "eskalācija". Situācijas saasināšanās. Varbūt mazāk pamanāms ir tas, ka šis jēdziens funkcionē roku rokā ar citu, it kā pretēju. Proti, "devalvācija". 

Devalvējas ne tikai valūta, bet arī tas, kā mēs lietojam valodu.

Apzīmējumi publiski lasāmos tekstos tikai dažu pēdējo dienu laikā. "Krievu spiegu, ietekmes aģentu un kolaborantu midzenis" (tas par Dailes teātri). "Spēlē Krievijas vijoli" (tas par Satversmes aizsardzības biroju). "Sabiedrībai un mūsu bērniem dzīvot māca prātu izkūkojušie, muļķi un nelieši" (laikam taču novērtējums par ļoti plašu ļaužu loku). Īsi sakot, ja valdības un politiķu novērtēšanai jau izsenis tiek lietoti tādi apzīmējumi kā, citēju, "kroplas smadzenes" un "stulbeņi", tad nu, šķiet, šādi izteiksmes līdzekļi tiek lietoti, arī vēršoties pie ar politisko varu neapveltītiem līdzpilsoņiem.

Man nav iebildumu pret skarbākiem izteicieniem. Man ir iebildumi tieši pret izvairīgumu žanrā "īsti es jums negribētu piekrist". Es jums nepiekrītu, un viss. Vienlaikus man šķiet, ka esam pārāk aizrāvušies.

Pirmkārt, ja smagi apvainojumi un ļoti krāšņi apzīmējumi tiek lietoti bieži, sākas jau pieminētā devalvācija. 

Lai pievērstu uzmanību viedoklim, nākamajā reizē ir jāizdomā kaut kas vēl smagāks un krāšņāks. 

Rezultātā viedokli vairs neuztver nopietni. Pieļauju, ka lasītāji ir dzirdējuši par t. s. Salemas raganu prāvām 1692.–1693. gadā Jaunanglijā. Kamēr tiesājamos vainoja visādās burvestībās un riebeklībās, tas izklausījās – vismaz no tā laika cilvēku viedokļa – ticami. Kad Marta Koreija tika pasludināta par tik briesmīgu būtni, ka viņa pamanījusies slēgt vienošanos ar sātanu vēl divus gadus pirms pašas piedzimšanas, publikai, ziniet, radās šaubas. Domāju, ka paši vārda un spalvas meistari nav ieinteresēti, ka cilvēki sāk laist viņu viedokli gar ausīm.

Otrkārt, ja mēs tik bieži piesaucam Kremli, Krievijas intereses un tālāk pēc saraksta, tad pastāv situācijas "vilks aitās!" risks. Proti, ja Krievijas ietekmes klātbūtne sāk šķist tik pašsaprotama un visuresoša, tad var gadīties, ka mēs vairs nereaģējam uz situācijām, kad patiešām vērts saausīties un rīkoties. Un šai tēzei ir vēl atzarojums: tik bieži kā iemeslu piesaucot Krieviju, mēs paradoksālā kārtā atvieglojam kritizējamiem dzīvi. Respektīvi, "Kremlis" kļūst par ērtu izskaidrojumu, lai gan visbiežāk, manuprāt, iemesli nejēdzībām ir pavisam citi. Savtīgums, iedomīgums, vēlmju domāšana. Un šos iemeslus mēs nepamanām un netiecamies novērst, jo ir taču jau izskaidrojums – "Kremlis".

Treškārt, lai ko teiktu personāži, kurus aplaimo ar šādiem apzīmējumiem, – viņi esot pieraduši, "neņem galvā" un tā tālāk – visbiežāk tā nav. Politiķu gadījumā nereti tas tikai veicina tās īpašības un rīcību, pret kurām kritiķi tik emocionāli vēršas. 

Man tā arī sarunās ļaudis varas gaiteņos ir teikuši – ja es jebkurā gadījumā izpelnīšos šādu novērtējumu, tad kādēļ man nebūt tādam, par kādu mani jau pasludinājuši? 

Tomēr vēl nopietnākas sekas ir tam, kā jau minēju, ka iepriekš varai pietaupītie apzīmējumi nu tiek lietoti arī citu sabiedrības grupu saziņā. Ir gadījies tā, ka uz privāti paustu kritiku pazīstami uzņēmēji reaģē ar no viņu viedokļa saprotamu pretargumentu: ja tāpat ikviens, kuram ir vairāk naudas nekā kritiķim, tiek apzīmēts par zagli, shēmotāju un līdzīgi, tas uzņēmēja empātiju pret kopienu nekādi neveicina. Dažās riskantās situācijās mēs pagaidām esam tikuši cauri sveikā – mediķi, es tā domāju, darīs savu darbu arī tad, ja pēc palīdzības vērsīsies mediķu publisks pulgotājs. Tomēr uz to paļauties nevajadzētu. Tas attiecas uz pedagogiem, policistiem, valsts pārvaldē strādājošajiem un tā tālāk. Ir jāsaprot: ja vien neemigrējam, tepat vien visiem jādzīvo. Ja mēs pārsālām zupu, pašiem tā būs jāēd, jo citas nav.