Klāt hokeja gadskārtējie svētki. No rītdienas liela daļa valsts sekos līdzi Harija Vītoliņa vadīto vīru sniegumam Stokholmas ledus laukumā. Kā allaž pirms turnīra cerības ir lielas, jo mums komanda patiešām simpātiska, ar savu raksturu. 

Sastāvā netrūkst gan veco krabju, gan sprauno buciņu. Tāds interesants sajaukums, tāpēc būs interesanti vērot, kā šīs divas hokejistu paaudzes saspēlēsies un atradīs kopīgu valodu. Vairākkārt izskanējis, ka treniņos nereti lijušas asinis, taču ne jau paaudžu konfliktu, bet lielā azarta dēļ. Cīņa par vietu Stokholmas braucēju sarakstā bijusi kā nekad sīva.

Savulaik Kaspars Daugaviņš lielajā izlasē ienāca, izvicinot dūres ar vienu no tā brīža veterāniem Aleksandru Semjonovu. Šā brīža jaunekļi tik "karsti" gan neesot un vecajiem pa purnu nesola, lai gan pats Daugava smej, ka visam savs laiks, gan jau arī viņam kāds parādīs virzienu uz durvīm. Tās durvis Kaspars pats jau bija aizvēris pērn novembrī, pēkšņi paziņojot, ka beidz profesionālā hokejista gaitas, tomēr meitai dotā solījuma dēļ, ka uzspēlēs arī Milānas olimpiskajās spēlēs, kapteinis atkal ir ierakumos. Viņam Latvijas hokeja izlasē allaž bijusi liela loma kā laukumā, tā ārpus tā. Atminos, kā pirms 13 gadiem tieši turpat Stokholmā, kad pasaules čempionāts tur notika iepriekšējo reizi, Daugaviņš spēlēja ar salauztu kājas pirkstu. Noskaņojums viņam bija čābīgs, sāpēja, taču, ja reiz kāju var ieaut slidzābakā, tad viņš nedrīkstot palikt malā. Tajā pašā laikā hokejisti nav no viena māla mīcīti. Latvijā vairs nevienu neizbrīna, ka citas mūsu zvaigznes jau kuro pavasari izlasei iedod apvītušu rožu kurvīti.