Nepatīkamākais šajā stāstā ir tas, ka satura izskalošanu no informatīvās telpas paši vien esam veikuši.

Ja izmantojam pasaku un teiku stilistiku, tekstu varētu sākt tā: sensenos laikos, globālā tīmekļa pirmsākumos, bija jauki cilvēki, kuri ticēja, ka internets pavērs ļaudīm līdz šim nebijušas iespējas smelties zināšanas, tas savukārt veicinās savstarpēju iecietību un jēgpilnu komunikāciju. Kāds sirdsšķīsts naivums!

Realitātē mēs redzam, ka gandrīz ikviens neveikls formulējums sociālajās platformās, ja tā autors ir sabiedrībā puslīdz pazīstams, izraisa varenu viļņošanos. Atturēšos minēt piemērus, jo pretējā gadījumā būs tā, ka pats šo viļņošanos papildinu. Tomēr domāju, ka lasītāji ātri spēs atsaukt prātā konkrētus gadījumus.

Šī uzbudināti saasinātā attieksme pret izlasīto man atgādina padomju laika cenzūras centienus tekstā vai mākslas darbā par katru cenu atrast kādu "patieso jēgu", atmaskot "slēpto nodomu". Un sodīt.