Recenzija. Loengrīns — dievišķais un pasaulīgais

Kopš biogrāfisko romānu meistara Deivida Veisa grāmatas "Dievišķais un pasaulīgais" iznākšanas aizritējuši 58 gadi, un zināms laika posms pagājis arī kopš brīža, kad Cēsu Mākslas festivāls pirmoreiz pievērsās Riharda Vāgnera operu koncertatskaņojumiem.

Tādēļ arī paralēle ar nupat minētajā romānā tēloto Volfgangu Amadeju Mocartu nav gluži nejauša, jo Cēsu koncertzālē iedzīvināto Vāgnera operu saraksts vienā brīdī būs izsmelts, un interesanti, kas tad nonāks diriģenta Tarmo Peltokoski un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra redzeslokā. Vēl nav izslēgts turpinājums ar Vāgnera "Klīstošo holandieti", "Rienci" vai, iespējams, pat "Nirnbergas meistardziedoņiem". Varbūt sekos Bendžamins Britens (klusa cerība uz "Pīteru Graimsu"). Varbūt patiešām Mocarta "Dons Žuans" vai "Burvju flauta". Tie, protams, tikai minējumi, jo tagad, 2026. gada 6. augustā, Cēsu Mākslas festivālā skanēja Riharda Vāgnera opera "Loengrīns". Arī divas dienas vēlāk, jo, neraugoties uz to, ka tobrīd jau noritēja gan festivāls "Sansusī", gan Valmieras vasaras teātra festivāls, šādam notikumam publikas vienalga netrūka.

Īstajā laikā un īstajā vietā

Un, vēlreiz atsaucoties uz frāzi "dievišķais un pasaulīgais", jāteic, ka pēc "Tristāna un Izoldes" 2022. gadā vai "Parsifāla" 2025. gadā arī "Loengrīns" bija īstajā laikā un īstajā vietā. Vispirms pasaulīguma dēļ, aktualitātes dēļ – lai gan Vāgnera biogrāfija it kā liktu distancēties no skatījuma politiskas operas virzienā, "Loengrīna" sižeta līnija, kas vēsta par Frīdriha fon Telramunda un Ortrūdes melīgumu, varaskāri, atriebīgumu un šādā veidā gūtajām salīdzinoši neilgajām, toties vispārēji postošajām uzvarām, mūsdienu apstākļos ir skaidrāka par skaidru. Atgādinot, ka viens no ļaunuma balstiem ir muļķīga naivitāte un ka pavisam konkrēts, destruktīvs ļaunums ir tepat rokas stiepiena attālumā. Taču turpat blakus atrodas pārlaicīgums un dievišķums, ko apliecina ne tikai mūzika, bet arī no viduslaikiem mantotā stāsta tiekšanās uz garīgo vertikāli – un galu galā "Loengrīns" ir viena no optimistiskākajām Vāgnera operām.

Lielākais gandarījums no Tarmo Peltokoski un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra monumentālā veikuma – krāsains, izteiksmīgs un emocijām bagāts muzikālais risinājums ar izkoptu stīgu grupu un kolorītiem pūšaminstrumentiem.

Foto: Cēsu mākslas festivāls/Publicitātes

6. augustā šīs muzikālās drāmas koncertatskaņojumu kopā ar iepriekšminēto diriģentu un orķestri īstenoja Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un starptautisks solistu ansamblis, kur no latviešiem bija tikai Rihards Mačanovskis karaļa Herolda lomā, toties viņa basbaritona balss, tāpat kā kora sniegums, godam stājās līdzās ārzemju interpretiem. Latvijā gūto pieredzi šeit apliecināja arī gaismu māksliniece Māra Vaļikova un videomākslinieks Dāvis Sīmanis – Cēsu koncertzālē atkal bija kaut kas vairāk par askētisku koncertuzvedumu, jo pieredzējušais kinofilmu autors būtībā veica arī režisora funkcijas; publika līdz ar to skatīja Loengrīna un Frīdriha fon Telramunda divkauju, bet vēl svarīgāk, ka videoprojekcijas, scenogrāfiskais veidols un tērpi nepārprotami pauda uzveduma veidotāju konceptuālo domu.

Krāsains, izteiksmīgs un emocijām bagāts

Lielākais gandarījums no Tarmo Peltokoski un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra monumentālā veikuma – krāsains, izteiksmīgs un emocijām bagāts muzikālais risinājums ar izkoptu stīgu grupu un kolorītiem pūšaminstrumentiem. Te gan uz starpbrīdī saņemto jautājumu: "Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sagatavotu tik nopietnas un izvērstas partitūras lasījumu?" – arī rakstiski jādod tikpat atklāta atbilde: "Vēl viens kopmēģinājums"; varbūt 8. augustā orķestra priekšnesums un saspēle ar solistiem un kori vienmēr skanēja līdzsvaroti un precīzi, taču 6. augustā tomēr varēja vēlēties lielāku stabilitāti. Otrs aspekts, kas darīja aizdomīgu, – Tarmo Peltokoski tieksme pēc lēniem tempiem un lirisku epizožu izcēluma, un ne jau velti programmā solītā četru stundu hronometrāža pieauga vēl par 40 minūtēm. Taču klausītāji sagaidīja arī enerģiskumu, spozmi, dinamiku, un zīmīgi, ka orķestra skaņa vairāk līdzinājās nevis dramatiski saspringtiem sablīvējumiem, bet gan Mocarta estētikai tuvinātai grācijai. Arī tas nebūt nebija slikti.

Iepriekš nojaušamais secinājums, ka "Loengrīna" lasījumā visvairāk pārliecināja un suģestēja vīru balsu tembri, līdzšinējā kontekstā kļuva par ļoti priecējošu un ne sevišķi pārsteidzošu atziņu. Taisnība, Vida Miknevičūte Elzas lomā necik daudz nebija zaudējusi no Cēsu koncertzālē jau piedzīvotā soprāna balss piepildījuma un emocionālā vēriena, turpretī Tuija Knihtile kā Ortrūde darbojās visnotaļ profesionāli, tomēr, it īpaši tad, ja ņem vērā arī dziedājuma precizitāti un muzikālā dialoga prasmi, visspilgtāko un visspēcīgāko iespaidu atstāja tenors Johans Krogiuss Loengrīna lomā, baritons Markuss Markvarts kā Frīdrihs fon Telramunds un pirmām kārtām bass Timo Rīhonens kā karalis Heinrihs. Komponista iecerētie triju dažādu tembrālo individualitāšu kontrasti šeit izpaudās ļoti uzskatāmi, un turpat atklājās arī triju atšķirīgu solistu personības harisma, arī tēlu un raksturu pretstatījumi.

Ko lai noslēgumā novēl nākotnei? Nu, droši vien "Loengrīna" iestudējumu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, jo 1958. gada inscenējumu gandrīz neviens vairs neatceras. "Parsifāla" iestudējums ir vēl senāka pagātne, ar "Tristānu un Izoldi" ir tāpat, ar "Nirnbergas meistardziedoņiem" tāpat. Par šādu iespēju noteikti priecātos Dāvis Sīmanis, Viesturs Kairišs, Viesturs Meikšāns, bet, atgriežoties pie sākumā piesauktā Valmieras vasaras teātra festivāla un tam piesaistītajiem režisoriem, būtu ļoti interesanti uzzināt arī Elmāra Seņkova, Paulas Pļavnieces, Kārļa Krūmiņa skatījumu. Jebkurā gadījumā jau tagad ar cerībām uz jauniem pārsteigumiem un iepriekšējām kvalitātēm var sākt gaidīt 2027. gada Cēsu Mākslas festivālu.