Uzzinot, ka Maija Kalniņa šopavasar pieveikusi jau ceturto Camino Santjago ("Camino" no spāņu val. – ceļš), gribējās mazliet paprovocēt: vai neviens nerāda ar pirkstu pie pieres? "Ja nu vienīgi aiz muguras," viņa nosmej un piebilst: "Jā, daudzi jautā, kam tev to vajag? Bet ir arī draugi un paziņas, kas paši iet, mēs trinamies un cits citu iedvesmojam."

Nu jau Maija iecienījusi arī garos pārgājienus pa Latviju, bet, dodoties uz ārvalstīm, vienmēr ieplāno pāris dienu iešanai. Viņasprāt, tas ir lielisks veids, kā labi justies, iepazīt sevi un vietas.

Ja ceļš sauc

Maija Kalniņa ir daudzšķautņaina personība, bet, ja īsumā par darbības smilškasti, kurā viņa spēlējas, tad tā ir kultūra un izklaide. Lielu un mazu pasākumu veidošana, režisēšana, vadīšana, piedalīšanās dažāda rakstura projektos un procesos. Vēl viņa spēlē ģitāru, raksta dzeju, dziesmu tekstus un izdevusi savu dzejoļu grāmatu "Adrese – tepat blakus".

Vērīgāk ieskatoties pašas radītajos tekstos, Maija atklājusi, ka tieši ceļš arvien bijis suģestējošs jēdziens: "Tad arī nolēmu, ja jau ceļš allaž mani ir saucis, jādodas to piedzīvot pa īstam. Bet kur, kā? Sēdēšana pie viesnīcas baseina galīgi nav man, nošķiršanās meža būdiņā – arī ne. Atcerējos, ka ir tādi Santjago ceļi, un kādā 2016. gada rudens rītā diezgan spontāni nopirku aviobiļeti uz Porto, lai noietu vienu no populārākajiem Santjago ceļu maršrutiem – Portugāles ceļu (Camino Portugues). Nebija jau ko zaudēt: ja nepatiks iet, apsēdīšos pie okeāna un trīs nedēļas vienkārši atpūtīšos. Jutos ļoti nogurusi no nemitīgas skriešanas, burzmas, būšanas cilvēkos. Mājās tobrīd bijām liela ģimene, darbs visu laiku sabiedrībā, gribējās izkāpt no tā "ļurļūža". Tolaik vēl nemācēju visu sadozēt un nereti, kā saka, pārrāvu vītni."