"Mājas Viesa" redaktores sleja: Esam vienā laivā. Bet ar ko?

Nu tak’ neiztika bez prieka asarām. Protams, par “Oskaru” mūsu “Straumes” talantīgajiem puišiem, par Ginta Zilbaloža sirsnīgajiem paldies, arī saviem kaķiem un suņiem. Gavilēja vai visa Latvija! Mēs visi esam vienā laivā, un mums ir jāpārvar atšķirības un jāatrod ceļi, kā strādāt kopā, izskanēja runas noslēgumā.

Zelta vārdi. Esam vienā laivā, taču jautājums – ar ko?

Vai ar ASV, kuras buru tagad tur Tramps un trampveidīgie? Man ir grūti to iedomāties, ja viņš, kā izskatās, ar vienu kāju jau nostājies uz Putina karakuģa. Un pazemo Ukrainu ar apvainojumiem un meliem, ka tā nevēlas mieru. Vai var būt vēl stulbāks pārmetums zemei, ko Krievija posta un nīcina jau vienpadsmit gadus? Var gan, ja ar mieru saprot kapitulāciju.

Šķita, ka pēc pusgadsimta aizmirstības atkal esam līdzās vecākajiem brāļiem un māsām uz Eiropas valstu burinieka, bet nupat sāk rasties šaubas. Reidā uz sarunām par Eiropas drošību Lielbritānijā, kur tika uzaicinātas Eiropas valstis, Kanāda, Norvēģija, Ukraina un Turcija, Baltijas valstis palika krastā. Vēlāk britu premjers Kīrs Stārmers atvainojies un to nosaucis par kļūdu. 

Kurš gan tam noticēs? Vai drīzāk Eiropas vecajiem nesāk piegriezties Baltijas valstu stingrā nostāja, kad ir runa par Krievijas īsto dabu, atbalstu Ukrainai un tās patiesu uzvaru? 

Šajos jautājumos bieži vien esam kā skabargas viņu sēžamvietā – mazas, bet tik kaitinošas.

Es ceru, ka arī turpmāk būsim kā “skabargas”, tikai ar vēl skaļāku balsi. Par to lai gādā mūsu valstsvīri un sievas, diplomāti un citi starptautisko attiecību zinātāji – atrota piedurknes un strādā vēl sparīgāk, lai Latvija kopā ar kaimiņu māsām nekad vairs nekļūtu par “kļūdu” un krastā palicēju. 

Savukārt iekšpolitikas veidotājiem beidzot jāpaceļas pāri nebeidzamajiem kašķiem un nebūtiskām nesaskaņām, jo šis nav laiks matu skaldīšanai, bet smagam un atbildīgam darbam par pašu svarīgāko – mūsu visu drošību un neatkarību.

Abonē žurnālu šeit.