Viņš prata būt klātesošs – šajā sarunā, šajā vakarā, šajā mirklī. Par nākotni daudz nerunāja, pagātnē nekavējās, neko pārāk tālu neplānoja un dzīvoja tā, it kā ar šodienu pilnīgi pietiktu. Sākumā tas šķita kā brīvība, tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka tā nemaz nebija spēja būt “šeit un tagad”. 

Tas bija veids, kā nepielaist tuvāk neko, kas varētu prasīt iesaisti un emocijas.

Klātbūtne, kas nepienāk