Stiprināsim Latviju ik dienu, jo mūsu valsts brīvība nav nekas pats par sevi saprotams un uz turpmākiem laikiem droši garantēts – patiesi vārdi no Valsts prezidenta, kas pateikti Lāčplēša dienā. 

Skaidrs, ka būtu ievērojami labāk, ja, sākot ar augstākajām nacionālā līmeņa amatpersonām, tas būtu aptverts vēl pirms gadiem divdesmit pieciem, taču, atskatoties no šodienas, šķiet, tas tolaik bija neiespējami. Toreiz vēl lielās kaimiņvalsts prezidenta amatā atradās šķietami demokrātiskais Boriss Jeļcins – viens no galvenajiem PSRS kapračiem. Lai gan arī viņa laikā bija norisinājušies divi asiņaini un imperiālistiski kari Čečenijā, šo notikumu iespaidu uz nākotni faktiski aptvēra vien retais. Kari galu galā norisinājās Krievijas Federācijas teritorijā, un pasaule pret Ziemeļkaukāzā notiekošo izturējās diezgan vienaldzīgi.

Vēl pirms tam Maskava atbalstīja separātistus Dienvidosetijā un Abhāzijā, izcēlās divi kari, Tbilisi zaudēja kontroli pār abiem saviem novadiem, taču arī tas palika bez īpašas starptautiskas ievērības.