Partly cloudy 15.3 °C
O. 24.06
Jānis
SEKO MUMS
Reklāma
Ilga Liepiņa starp saviem diviem Jāņiem – vīru un dēlu – Jāņos.
Ilga Liepiņa starp saviem diviem Jāņiem – vīru un dēlu – Jāņos.
Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Daļēji jauši, bet daļēji arī notikumu sakritības dēļ Ilgas Liepiņas īsromāns “Silmaču Antonijas stāsts” iznāk tieši pirms Jāņiem. Tā kā Ilga ir apprecējusies ar Jāni un arī vienam no abu trim dēliem dots Jāņa vārds, tā kā viņu mājās katru vasaru sabrauc radi, draugi un paziņas, lai nolīgotu gluži kā sendienās, arī es auju kājas un dodos ceļā uz Tukumu.

Reklāma

Ilga mani izvadā pa lauku saimniecību, kura pastāv jau 150 gadus un ir Jāņa dzimtas īpašums, un es labāk saprotu, kādēļ viņa tik brīnišķīgi spēj iejusties Blaumaņa laikos, kādēļ viņas tēli, kuri dzīvo uz 19. un 20. gadsimta robežas, nešķiet novecojuši vai arhaiski. 

Rakstniece Ilga Liepiņa jau pirms vairākiem gadiem uzņēmās riskantu darbu – iztēloties Silmaču tēlu dzīvi līdz notikumiem, kuri koncentrējušies slavenajā – kā to formulēja pats Blaumanis – joku lugā ar dziedāšanu.

Tieši tāpat Antonija būtu varējusi izvadāt savu ciemeni pa Silmaču laukiem, palepojoties ar labi nopļautām pļavām, kārtīgi izravētu dārzu, no visām Latvijas pusēm putnu dārzā saceļojušām vistām un pīlēm. Un pūdeli, kura jau gaida Jāņu vakaru. Antonija nevarētu palepoties ar ozolu, kurš turpat kaimiņos pieredzējis citas leģendas – filmas “Vella kalpi” tapšanas rosību. 

Pasaulē tā saucamie prīkveli vai sīkveli leģendāriem literāriem darbiem nav jaunums. Latvijā nav tik daudz leģendāru darbu un, pats svarīgākais, literāru tēlu, kuru dzīvi pirms vai pēc oriģinālā attēlotajiem notikumiem gribētos iztēloties. Blaumaņa radītie tēli ir dzīvi un vitāli arī pēc vairāk nekā simt gadiem.

Savulaik citā sarunā sacījāt, ka Blaumanis ir brīnišķīgs oponents, un to pierāda arī divi romāni, kas turpina viņa iesāktās sižeta līnijas.

Jā, jā, Blaumanis pavisam noteikti raisa domas. Romānu “Kumeļu sauks Delveris” rakstīju toreiz vēl “Lata romāna” konkursam, gribēju paskatīties, vai paņems. Pat vairs neatceros, kādēļ rakstīju tieši to, taču, tā kā “Purva bridējs” ir novele un beidzas kulminācijas brīdī, savukārt romānam saskaņā ar žanra likumiem nepieciešams atrisinājums, tad arī to ritināju tālāk.

Manā ģimenē, cik esam dzērājus redzējuši katrā paaudzē, tā tas vienmēr ticis pasniegts, ka dzērājs ir staigājoša nelaime. Man šo dzimtas ciklu izdevās lauzt, pat jaunībā, kad puiši pievērsa uzmanību, dzērāji gāja ar līkumu, juta – nebūs labi (smejas). Edgars ir tāda visu dzērāja īpašību esence, Blaumanis to bija ieraudzījis un izcili parādījis, diemžēl romantiskā gaismā.

Grāmata “Silmaču Antonijas stāsts”.

Lai kā mīlu Blaumani, viņa darbos tomēr sievietes liktenis ir mīlēt un ciest, un, ja viņas tā uzdrošinās nedarīt, tad kļūst par sliktajām. Tādēļ Kristīne, kura nolika savas vieglās dienas, bija “labā”, bet Antonija, kura apprecēja turīgu saimnieku, atstājot Dūdaru, ne.

Reklāma
Reklāma

Blaumanis jau pat pagrieza, ka Kristīne šo izvēli izdara no laba prāta, lai gan pats novelē uzrakstījis, ka arī viņas tēvs bija dzērājs.

Par Antoniju gan es neteiktu, ka Blaumanis viņu īpaši kritizē vai noniecina. Žanra likumi nosaka, ka galvenajam pārim jābūt jaunam un skaistam, un mīlas pilnam. Cita lieta, ka es diezin kā neticu Alekša romantiskajām jūtām pret Elīnu. Nu neticu, ka viņam Elīna bija tik ļoti liela mīlestība. Neticu, nu! 

Kad priekšā Antonija, pavisam vēl svaiga, un Aleksim tik laba iespēja tikt augstākā sociālā statusā – es domāju, viņš to gribēja. Cilvēki māk rēķināt. 

Viņš arī lugas laikā parādās tāds svārstīgs, neuzņēmīgs, kas man liek domāt, ka viņš ir glums tipiņš. Kā Aleksis saka lugas sākumā? “Kad es te būšu saimnieks, tad es to strumpēšanu pārgrozīšu!” Viņam jau ir biznesa plāns. Tā ka atļāvos viņu notēlot ne tik romantisku un ideālu.

Jūsu romānā Aleksis pārtapis par Eidi, Dūdars ieguvis Jurģa vārdu, arī Elīnai un Pindakam citi vārdi nekā Blaumaņa dotie. Kādēļ tā?

Gribēju parādīt Blaumaņa radošo procesu, jo viņš jau arī tēlus ņēma no pazīstamiem cilvēkiem, no savas vides, dažus prototipus sadalīja vairākos tēlos, citus savukārt apvienoja vienā. Ir taču zināms, ka Rūdim ar Kārlēnu Blaumanis deva pats savus vārdus, viņam to bija kopā trīs – Kārlis Rūdolfs Leonīds Blaumanis. Esmu pietiekami daudz uzrakstījusi, lai zinātu, kā radošais process notiek, un tādēļ Blaumanis tā arī darīja. Nav nekādu pierādījumu, ka viens no Alekša prototipiem nebija kāds Eidis. Un Elīna – tas tolaik nepavisam nebija sevišķi latvisks vārds, kāpēc lai es viņai nedotu latviskāku Madaras vārdu, citos Blaumaņa darbos taču ir Madaras. Antonijas meitiņa – nez kādēļ lugā viņa tiek dēvēta par Tonīti, vai tad abām, mātei ar meitu, vienādi vārdi? Man viņa kļuva par Līniņu. Par Dūdaru vispār nav zināms, vai tas ir uzvārds.

Rakstīt par laiku, kuru neesam piedzīvojuši, ir sarežģīti. Jums izdodas to nepadarīt ne smieklīgu, ne smagnēji arhaisku.

Viņiem bija atšķirīgi apģērbi, lietoja mazliet atšķirīgus vārdus, iespējams, runāja mazliet īsākiem teikumiem, viņiem bija mazliet atšķirīgas intereses. Iespējams, ka viņi vispār ikdienā runāja mazliet mazāk – ko tur daudz runāt lauku sētā, kur katrs zina savu darbu. Varbūt vakaros, jo televizora nebija, datora nebija, tad viņi noteikti savā starpā runājās, pārstāstīja vietējās tenkas. Es vienkārši vadījos no izpratnes, ka viņu dzīvē šādu vai tādu lietu nebija, vietā bija tas, tas un vēl kaut kas, ar to tad arī bija jādarbojas. Tāpat manas vecmammas stāsti droši vien arī ietekmēja. Mana vecmamma, kura dzīvoja tajos pašos Blaumaņa laikos, nāk no lielas ģimenes, kurā bija 11 brāļi un māsas, izdzīvoja deviņi. Viņa man arī stāstījusi par to laiku, un stāsti man iesēdās atmiņā – lai gan viņa nāk no Kurzemes, bet Antonija – no Vidzemes, kaut kas jau abām bija līdzīgs. Viņi lasīja tās pašas avīzes, tās pašas grāmatas, kuras bija iznākušas – kultūrtelpa bija vienāda.

Es vēl gribu pastāstīt par Braku zemi, tas ir tiešām svarīgi. Pirms sākt rakstīt, aizbraucu uz Brakiem pie Zintas Saulītes, izstaigāju ēkas, laiks bija diezgan mitrs, sēta, apaugusi ar mauriņu, un kāja tā mīksti iegrimst, federējas, jo apakšā māls. Te, pie mums, zeme smilšaināka, akmeņaināka. 

Bet Brakos tiešām ļoti īpaša sajūta. Tie tēli jau tur pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem staigājuši, tādēļ to vajadzēja, tāpat arī fizisko sajūtu – cik tālu viena ēka no otras, cik ātri tur var aiziet. 

Tāpat kā naktī, kad romānā uzdarbojas zagļi – Antonija kaut kādas skaņas dzird, bet saprast, kas īsti notiek, nevar, tur es iedreifēju iekšā arī lugu “Zagļi”.

Kādas jums pašai attiecības ar “Skroderdienām Silmačos”? Atceraties, kad to pirmoreiz redzējāt?

Pirmoreiz es to izlasīju, man bija kādi seši gadi. Mammai bija diezgan haotiska bibliotēka, es lasīju Blaumaņa lugas kā stāstus, visu ļoti labi varēja saprast, jo ir remarkas un dialogi. “Skroderdienas Silmačos” gan man nepatika tik labi, jo luga bija gara, “Trīnes grēki” un “Zagļi” šķita aizraujošāki.

Reklāma

Kritiķi “Skroderdienas” nokritizēja, toreiz laikam neviens nevarēja paredzēt, ka šī luga kļūs tik slavena.

Kritiķi “Skroderdienas” kritizēja, jo vērtēja komēdiju pēc drāmas principiem, bet tas ir pilnīgi cits žanrs. Ja vērtē pēc komēdijas principiem, lugā pilnīgi viss ir pēc žanra likumiem, visi āķi izmesti, visi gali sasienas, viens tēls par otru nepareizi domā, ir pārpratumi. Viss notiek raiti, katram tēlam ir savs raksturs, kas saduras ar citiem raksturiem, no tā arī rodas pārpratumi, tādēļ luga strukturāli turas kopā. Bet cilvēkiem luga tik ļoti patīk, jo tā ir ļoti tautiska, tēli tik dažādi, bet tomēr tik pazīstami, īpaši jau tās trīs klačenes. Tāpat trīs jaunieši, kuri grib pirmoreiz papīpēt un padzert, pirmās, otrās un trešās simpātijas un laimīgais pāris, kuram piedzimis bērns, izsmiekls par citādo. Es tikai baidos, ka “Skroderdienas” drīz varētu cenzēt, jo citādo izsmiešana tajā ir uz pilnu klapi.

Nākamā rakstniece aptuveni gada vecumā kopā ar mammu.

Katra lauku māju saimniece ir lauku saimniece – tāda pati šodien kā pirms simt gadiem. Tāpat lauki jāpļauj un dārzs jāravē. Vai varat iztēloties savu dzīvi Blaumaņa laikos?

Noteikti darītu visu to pašu, ko tagad, tikai man nebūtu telefona, televizora, elektrības diemžēl. Pilsētās jau bija, bet Antonijai vēl ne. Būtu sliktāka veselības aprūpe, bet labāka pārtika un tīrāks gaiss. Neraugoties uz to, cilvēki 19. gadsimtā dzīvoja tikai vidēji 35 gadus – sievietes mira dzemdībās, un vīrieši nedzīvoja necik ilgāk, jo pārstrādājās. Es jau varētu būt gandrīz divreiz nomirusi, tas gan man nepatiktu. Es varētu dzīvot Antonijas laikos, bet nevaru teikt, ka man tas ļoti būtu paticis. Ne jau velti cilvēki centās panākt progresu. Ja jau visiem būtu patikusi tā laika dzīve, neviens neko nebūtu centies uzlabot, cilvēki nebūtu gāzušies uz pilsētu. Lauksaimniecība bija smagāka nekā tagad, tikai zirģelis un arkls. Ja gribēji jaunu māju, vajadzēja nocirst mežu, izlauzt celmus, saplēst akmeņus. Te (Ilga pamet ar roku uz saimniecību. – Aut.) senči tieši to izdarījuši. Milzīgs stallis no akmeņiem bija uzcelts, mēs tagad sēžam tā vidū. Akmeņi te palikuši no tiem laikiem, kad ledus šļūdonis gāja pāri, tie ir Skandināvijas akmeņi. Tos vajadzēja ar rokām saplēst, sanest, pastiprināt ar kaļķu javu. Vienkārši baisi. Nu, bet tad arī turējās pāri par simt gadiem.

Ne jau prieka pēc Antonijai vīru vajadzēja.

Varbūt arī prieka pēc, bet tas noteikti nebija galvenais punkts, labi ja ceturtais. Protams, Antonijas vīrs bija savācis labus strādniekus, bet, ja viņus stingri nepieskata, izlaižas, sāk dzert, gluži kā Pindaks, kas man kļuvis par Zariņu. Es, piemēram, nevarētu strādāt pašvaldībā, jo tur noteikti tiktu sociālajā dienestā, un tad man ar tiem pašiem nīstajiem dzērājiem būtu jāņemas (smejas). Ja nopietni, sociālo sistēmu vajadzētu krietni reformēt. Pieaugušam cilvēkam vajadzētu spēt pašam ar sevi tikt galā.

Man ir dusmas, kad klausos, ka padomju laikos lauki bija apdzīvotāki, jo tieši padomju laiki apzināti izpostīja visu, ja tā gudri izteiktos, sociālo audumu. Protams, arī dabiski dzīve būtu mainījusies, taču tad tā būtu mainījusies pakāpeniski...

Bet plašsaziņas līdzekļos jau arī visu laiku kultivē uzskatu, ka laukos ir grūti, smagi un sarežģīti. Nav vairs mūsu laikos ne tik grūti, ne smagi, ne sarežģīti. Turklāt es uzskatu – Latvijā nekas nav tālu, var arī darbu atrast, protams, vīriešiem vieglāk. Var paši sev darbu izdomāt, bet nē, visi skrien uz pilsētām un domā, ka tur gan būs labi. Sievietei ir grūtāk, sevišķi laiks, kamēr bērni mazi. Tas ir jāpārcieš. Par demogrāfiju man arī ir viedoklis.

Kāds ir jūsu viedoklis par demogrāfiju?

Rakstiet: “Mans viedoklis par demogrāfiju ir:...”. (Ilga ironizē, tomēr turpina pavisam nopietni. – Aut.) Tagad jaunie cilvēki ir tik šausmīgi iebaidīti, ka bērnu izaudzināt ir sarežģīti, taču tas ir pats dabiskākais, kas var būt: bērns piedzimst, un tu viņu audzini. Tagad – problēmas ar barošanu, problēmas ar guļvietu, problēmas ar odiem, problēmas ar alerģijām, problēmas ar bērnudārziem, problēmas ar savstarpējām attiecībām, problēmas ar svaigu gaisu, problēmas ar rotaļlietām, kuras var norīt un nomirt. Pilns internets ar visu, kas var kaitēt, nudien, izej ārā un liekas, ka gaiss un ūdens indīgs un vieni vienīgi maniaki riņķī. Un tad vēl bērns atņemot laiku pašam sev, nevar iet un satikties ar draugiem. Mēs tagad dzīvojam astoņdesmit gadus un vairāk, cik laika tad bērni atņem? Desmit gadus?

Ģimene vienmēr Ilgas un mazdēliņu Ventu "Ragana bez diploma" atvēršanas svētkos pirms pāris gadiem.

Jums pašai ir trīs dēli. Kad precējāties, jau zinājāt, ka gribēsiet lielu ģimeni?

Noteikti. Vecmammai, kura uzauga lielā ģimenē, bija tikai divi bērni, pati esmu augusi kā viens bērns, kaimiņos arī nebija vienaudžu, tā ka grāmatas vien arī palika. Saviem bērniem novēlēju interesantāku dzīvi.

Es gan saprotu mūsdienu jauniešus, kuri bažījas, vai laist pasaulē bērnus, gan saprotu, ka ir absurdi gaidīt lielāku drošību. Pati deviņdesmitajos gados domāju, ka pasaule ir pārāk nedroša vieta, tad nu šajos laikos man ir pusaudze. Kas jums šķiet galvenās problēmas vēl bez birokrātijas, kas Latvijai būtu jārisina, lai cilvēki justos labāk un varbūt arī laistu pasaulē vairāk bērnu?

Ar birokrātiju būtu jātiek galā. Drošība mani sevišķi nesatrauc, kā būs, tā būs. Kad karš sākās, tad gan divas nedēļas biju pārbijusies, auksti kauli, goda vārds. Vīram ir radi Vācijā, es jau iztēlojos, ka mēs pielejam savu veco mašīnu ar benzīnu līdz ūkai un laižam pie viņiem. Bet viņš jau nebrauktu, gribētu palikt senču mājās. Tagad ir iestājies tāds riebīgs līdzsvars. Cilvēks pie visa pierod. Ukraina noasiņo mūsu vietā. Krievija ir milzīga, katru dienu dzimst tūkstošiem cilvēku, un katru dienu arī tūkstošiem paliek tie astoņpadsmit gadi, kad var paraut armijā. Otrajā pasaules karā izturēja četrus gadus, tad visi bija novārdzināti. Tagad trīs gadi pagājuši, viņiem taču vārgākiem vajadzētu būt...

Autores vēlējums grāmatā “Silmaču Antonijas stāsts”.

Lai saruna nebeigtos uz tik drūmas nots, pajautāšu – kurā vietā prioritāšu skalā jums ir rakstniecība?

Tā kā dzīve man ir ļoti daudzveidīga, tad rakstniecība pati galvenā nav. Ja cilvēkam ir zeme, tad zeme ir jāstrādā. Tas man tāds Antonijas uzstādījums, ka nevis zeme pieder cilvēkam, bet cilvēks drīzāk pieder zemei, par to ir jārūpējas. Un ģimene arī man ir svarīga. Tā ka rakstīšana varētu būt trešajā vietā.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma