Un tad izbira citroni… Valmieras teātra izrādes "Dona Perlimplina mīlestība" recenzija

Valmieras teātra izrādē "Dona Perlimplina mīlestība" lomu intonācijas trāpījums, savienojot reālpsiholoģisku ticamību ar poētisku vispārinājumu, izdodas katram aktierim atsevišķi

Valmieras teātrī iestudētā luga "Dona Perlimplina mīlestība" ir Latvijas Kultūras akadēmijas absolventes Lindas Kalniņas bakalaura darbs, kura izvēli viņa pamato: "Viss apkārt var mainīties, bet cilvēka iekšējās dziņas – mīlestība, kaislība, mūžīgais strīds starp miesu un dvēseli – jau nemainās."¹ Jaunā režisore atzīst, ka viņu piesaista ne vien literārā darba poēzija, bet arī tam piemītošā skaistuma un humora klātbūtne.

Luga pieder izcilā spāņu rakstnieka Federiko Garsijas Lorkas spalvai un iekļaujas ciklā ar apvienojošu tēmu "nepareizās laulības"². Tā to apzīmē spāņu klasiskās dramaturģijas latviskojuma autors Edvīns Raups, kam jāpateicas par Lorkas lugu lieliskajiem tulkojumiem. Lorkas izrāžu vēsture uz latviešu skatuvēm ir bagāta ar poētiski spilgtiem, filozofiskiem un teatrāliem iestudējumiem, sekojot skalpeļa asumā uzasinātajam Lorkas skatienam ar tam piemītošo mistiski noslēpumaino dziļumu. Lorka vienmēr ielūkojas kaislīgu jūtu pasaulē, izkāpinot dramatiskos notikumus līdz nāves dimensijas robežai, un, bieži sasniedzot traģisko, tomēr saglabā atsvešinātu un pat grotesku izteiksmi.

Starp vispārināto un personisko

Lugas "Dona Perlimplina mīlestība" atspere uzvelkas ar vienatnībā dzīvojoša piecdesmitgadīga dona (cienījama statusa apliecinājuma tituls Spānijā) izvēli apprecēt jauno daiļavu Belisu. Laulību lēmums iekustina attiecību notikumus būtiski atšķirīga vecuma laulāto starpā. Pamazām atklājas dažādie, faktiski nesavienojamie priekšstati par divu cilvēku savienības, kaislības, jutekliskuma, mīlestības nozīmi. Stāsts risinās aizraujošā spēlē, blīvi savijoties reāli iespējamam ar autora iztēlē iedomāto, piemēram, fantāzijas klātesamību apliecina notikumos iesaistītie personāži, tostarp līgavas mātei un kalpotājai Markolfai līdzās darbojas mājas gariņi un kāds nezināms skaists jauneklis, kas, izrādās, nav tas, par ko uzdodas. Līdz fināla pavērsiena brīdim, kad mirstošais Perlimplins, kurš licis sevi iemīlēt daiļajai, bet neuzticīgajai sievai Belindai, saka: "Es esmu mana dvēsele, tu esi – tava miesa…", norit daudz komisku, spilgtu un pārsteidzošu epizožu.

Ingus Kniploks dona Perlimplina lomā un Ilze Pukinska – Markolfas tēlā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Piekrītu uzskatam³, ka Lorkas dramaturģijas skatuviskajā iedzīvinājumā līdz ar sižetu būtiska ir emocionālās spriedzes un poētiskās tēlainības klātbūtne. Valmieras iestudējumā to veiksmīgi uzbur scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Annemarijas Ščegoļevas iekārtotā spēles telpa. Divas galvenās darbības vietas kontrastē, viena otrai apzīmējot nesavienojamo – kreisajā pusē guļamistaba kā lielas šūpoles (nosacīti piederīga kaislību pasaulei) un pretējā telpas pusē – kabineta bibliotēka (vieta racionālai darbībai). Abās izmantota Kurtuves telpas priekšrocība – iespējamais vertikālais izkārtojums – guļamistaba kā šūpoles, ap kurām atveras un aizveras sārti aizkari līdz griestu augstumam, bet skatuves labajā pusē izvietotais bibliotēkas fragments ar grāmatu plauktiem un kāpnēm, kur pakāpties Perlimplinam, viņam patveroties no ārpasaules, it kā stāv visam pāri. Gaismu mākslinieks Gatis Priednieks iezīmē spēles vietu nozīmju atšķirību ar kontrastējošiem, attiecīgi – siltiem un vēsiem krāsu toņiem. Krāsu koncepts pārliecina arī kostīmu risinājumos, mijot sarkanos toņus ar melnbaltu līniju grafiskiem rakstiem. Īpaši izteiksmīgi ir Markolfas (lomu temperamentīgi izdzīvo aktrise Ilze Pukinska) un Mātes (komiska pārspīlējuma spilgto epizodisko lomu izgaršo aktrise Baiba Valante) tērpi. Ne vien efektīgie kostīmi, bet arī mizanscēnas un otrā plāna tēlu izpildījums no aktieru puses palielina to nozīmi, neviļus, nevis kontrastējoši izceļot un aizēnojot notiekošo attiecībās divu galveno varoņu starpā.

Spēle par kaislībām

Dona Perlimplina lomā Ingus Kniploks niansēti un dzīvi iemieso varoņa šaubas un aizrautību, mulsumu un piekāpību, kopumā pārliecinoši radot askētiski dižciltīga un atturīga vīra tēlu. Aktrise Anna Nele Āboliņa pakļauj Belindas lomu precīzai dejiskai partitūrai un veic to nevainojami. Belindas kostīmi un galvas rotas, kur nojaušami gan spāņu nacionālā tautas tērpa elementi, gan kaut kas no balerīnas izsmalcinātām formām, papildina varones raksturu. Aktrise tēla atveidē savieno dekoratīvu formu, brīžiem atgādinot lelli, bet brīžiem nospēlē dramatiski emocionālu kāpinājumu, savukārt attiecīgos nepieciešamos momentos nevairās arī no gaumīgas komikas devas.

Anna Nele Āboliņa daiļās, bet neuzticīgās Belindas lomā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Lomu intonācijas trāpījums, sarežģītās lugas žanrā savienojot reālpsiholoģisku ticamību ar poētisku vispārinājumu, izdodas katram aktierim atsevišķi. Taču kopumā režisores koncepts, kas balstās uz telpas un kustību kompozīcijām, nosveras par labu atsevišķām lomām un sadzīves notikumiem, mazāk atklāj to nosacīti simbolisko nojausmu par eksistences noslēpumainību aiz ikdienas notikumiem, ko vēsta dramaturgs. Neskaidrais fināla atrisinājums, līdzīgi kā citroni, kas pirms izšķirošās ainas tiek piepeši izbārstīti pa visu telpu, paliek kā neiemiesota poētisku izjūtu zīme ārpus aktieru nospēlētajām situācijām.

Anna Nele Āboliņa Belindas lomā, Baiba Valante – Māte, fonā: Ilze Pukinska Markolfas lomā un Ingus Kniploks dona Perlimplina tēlā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Uzziņa

Federiko Garsija Lorka, "Dona Perlimplina mīlestība", iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

• Režisore Linda Kalniņa, scenogrāfe un kostīmumāksliniece Annemarija Ščegoļeva, vokālāpedagoģe Ilze Dzenīte, gaismumākslinieks Gatis Priednieks.
• Lomās: Ingus Kniploks, Anna Nele Āboliņa, Januss Johansons, Ilze Pukinska, Baiba Valante.
• Nākamās izrādes: 8., 9. augustā.

_____________________________

¹ "https://www.lka.edu.lv/lv/aktuali/pasakumi/jaunie-nak-dona-perlimplina-milestiba-rez-l-3/"

² "Divas asas perpendikulāras dzīslas". Raups E. Ievads izdevumam F. G. Lorkas "Lugas". Jāņa Rozes izdevniecība, 2019, 6. lpp.

³ Turpat, 12. lpp.