Juris Alberts Ulmanis: Pasaule no sava līdera ASV turpmāk saņems mazāk

Pateicoties Amerikas Savienoto Valstu nozīmīgajai vietai pasaulē un Holivudas filmu "kultūras eksportam", ASV Neatkarības dienas svinības izvērtušās par globālu notikumu. Miljoniem cilvēku nav ne jausmas, kad nodibināšanas gadadienu svin kaimiņvalstīs, taču daudzi no viņiem ir dzirdējuši par 4. jūliju, pat ja nekad nav spēruši kāju Ziemeļamerikas kontinentā.

Šonedēļ mana dzimtene svin jau 249. neatkarības dienu, taču šoreiz kopējais noskaņojums gan Amerikā, gan pasaulē ir savāds. Tas liek aizdomāties par ASV šā brīža lomu un tēlu pasaulē.

Juris Alberts Ulmanis, profesors, zemessargs, polārpētnieks.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Donalda Trampa administrācija pusgada laikā pamanījusies sastrādāt un sarunāt tik daudz dīvainību, ka pasaule uz ASV sākusi skatīties ar šaubām un bažām. Demokrātijas citadele īsā laikā pārvērtusies par mantrausi, kas cenšas izspiest no tuvākajiem sabiedrotajiem izdevīgākus sadarbības nosacījumus, lai gan amerikāņi par trūkumu nevar žēloties. ASV dzīvo vien ap 4% no visiem zemeslodes iedzīvotājiem, taču tā ir pārliecinoši lielākā ekonomika pasaulē. Par labu tēlam nenāk arī draudi anektēt sabiedrotajam piederošu teritoriju un padarīt kaimiņvalsti par 51. štatu.

Kāda gan izskatās šāda valsts globālās sabiedrības acīs? Un vai tiešām ASV kļuvusi naidīgāka pret pasauli, vai vienkārši tā pielāgojas vispārējai situācijai pasaulē?

Skaidrs, ka Amerika ir mainījusies. Pēc Otrā pasaules kara tā bija ļoti atvērta valsts, kas uzņēma manu ģimeni un deva iespēju atsākt normālu dzīvi, kad atgriešanās Latvijā vairs nebija iespējama. Man ASV patiešām bija iespēju zeme, kas ļāva īstenot sapņus un gūt panākumus. Tieši tāpat kā ikvienam, kurš bija gatavs apņēmīgi strādāt. Vienmēr esmu ticējis "Amerikas sapnim" – individuālās brīvības, uzņēmējdarbības un laimes meklējumu ideālam. Tas viss patiešām arī bija.

Tomēr nevar nepamanīt, ka Amerika mainās. Tā saskaras ar pamatīgiem iekšpolitiskiem izaicinājumiem. Imigrācija, kas savulaik ļāva ASV piedzīvot ekonomisko izrāvienu, tagad to velk uz leju, jo liela daļa iebraucēju nemaz nevēlas dot savu ieguldījumu kopējā labklājībā. Pasaules kārtības uzturēšanai atvēlētie līdzekļi iztukšo valsts kasi, un nodokļu maksātājiem tas nepatīk. Nav brīnums, ka pie varas nācis cilvēks, kurš sola aizstāvēt tieši balto amerikāņu intereses, pat ja mērķu sasniegšanai jāizmanto neētiskas metodes.

Tramps uzstādīja rekordu izpildvaras darbībās ("executive orders"), kas ļauj apiet ASV Kongresu, pārspējot pat Franklina D. Rūzvelta pirmās 100 dienas. Atgādināšu, ka Rūzveltam bija nepieciešama ātra un izlēmīga rīcība Lielās depresijas apkarošanā, bet Trampam nav šādu izaicinājumu. Es to nosauktu par autokrātisku demokrātiju.

Arī pati Republikāņu partija maz atgādina partiju, kāda tā bija aukstā kara laikā. Reigana republikāņi noteikti būtu nosodījuši Krieviju, pasludinājuši par ļaunuma impēriju ("Evil empire") un atbalstītu Ukrainu. Reigana laikā republikāņi augstu vērtēja demokrātiju un morāli. Šodienas republikāņiem morāle vairs nav tik svarīga. Viņi nepamatoti apstrīd vēlēšanu rezultātus, nenosoda negodīgos partijas biedrus un atšķirīgi attiecas pret cilvēktiesību pārkāpumiem dažādās valstīs.

Par ASV lomu pasaulē daudz pasaka fakts, ka Trampa administrācija nolēmusi izvirzīt ASV intereses pirmajā vietā un ieteikusi sabiedrotajiem parūpēties pašiem par sevi. Citiem vārdiem sakot, amerikāņi labprātīgi atsakās no pašu izveidotās pasaules kārtības, kurā gandrīz gadsimtu bija starptautiskās drošības un labklājības garantētāji. ASV atmet arī vienu no saviem lielākajiem mīkstās varas instrumentiem ārpolitikā – "Radio Brīvība" – un ir apturējis finansiālo palīdzību projektiem ārvalstīs.

Galvenais fokuss ir uz sāncensību ar Ķīnu, pārējās pasaules intereses atstājot otrajā plānā. "America first" filozofijā viss ir bizness. Ja kāds vēlas drošību, viņam būs par to jāmaksā. Var jau būt, ka šāda stingrība ilgtermiņā sabiedrotajiem nāks par labu, taču šobrīd amerikāņi izskatās slikti.

Kādēļ viņi tā rīkojas? Atbilde varētu būt pavisam vienkārša. ASV politiskā elite ir sapratusi, ka būt galvenajam kārtības uzturētājam pasaulē, turklāt vēl priekšzīmīgam, ir pārāk dārgi. To pašu var panākt arī ar mazāk cēlām metodēm. Piemēram, pārdodot savus pakalpojumus vai vienkārši ietaupot uz lietām, kam var netērēt naudu. Amerikāņi caur Trampu sūta citām valstīm signālu, ka tām beidzot jāpieaug un jāsāk atradināties no uzrauga, vai arī jāmaksā par pakalpojumiem. Vienkārši sakot, Tramps ar neaprēķināmo uzvedību liek pasaulei samazināt ekspektācijas, ko sagaidīt no ASV.

Vai tas ir labi? Noteikti ne. Taču tā ir realitāte, kas jāpieņem. ASV arī turpmāk būs pasaules līderis, taču priekšplānā būs pašu amerikāņu, nevis globālās sabiedrības intereses.