27. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. "Sāls histērija"

2005. gada 27. jūnijā. Pirms 20 gadiem Latvijas Ministru kabineta komiteja apstiprināja noteikumu projektu par prasībām pārtikā lietojamajam sālim, tā izmantošanai pārtikas ražošanā un izplatīšanā, taču šķietamais rutīnas lēmums radīja Latvijā jau kārtējā "sāls drudža" uzliesmojumu.

Pirmā sāls ažiotāža bija piedzīvota 2004. gada pavasarī, kad Latvija ar 1. maiju posās iestāties Eiropas Savienībā un Daugavpilī un Rēzeknē sākās masveidīga rupjā sāls izpirkšana, jo "Eiropā" tāda vairs nebūšot. Daugavpilī sāls cena cēlās piecas reizes un veikali dažās stundās pārdeva mēneša normu. Līdzīgi notika Rēzeknē. Pēc dažām dienām rupjā sāls veikalos patiešām pietrūka, jo prece bija beigusies pat noliktavās. Toreiz iepirkšanās drudzis mazākā mērā skāra Ventspili un Rīgu. Vēl izķēra arī etiķa esenci, cukuru, augu eļļu, konservus.

2005. gada jūnija notikumiem konteksts bija mazliet cits – Veselības ministrija bija izteikusi priekšlikumu ar minētā gada 1. septembri Latvijā tirgot tikai jodētu galda un vārāmo sāli, jo Latvijas iedzīvotājiem esot raksturīgs joda trūkums organismā, bet tas palielina vairogdziedzera saslimšanu un smadzeņu darbības traucējumu riskus. Īstenībā projekts paredzēja pavisam nelielu joda devas pievienošanu sālim, taču daļa sabiedrības to uztvēra tā, ka rudenī pārdošanā būs tikai ES normām atbilstošais jodētais sāls, bet tas neesot derīgs konservēšanai. Sākās "sāls histērijas" otrais vilnis. Dienas laikā pircēji veikalos atkal izķēra mēneša normu. "Rimi" veikalu tīklā vien pieprasījums pieauga 46 reizes. Tā kā citādi paniku apslāpēt nebija iespējams, veselības ministram Gundaram Bērziņam nācās uzstāties ar paziņojumu, ka iedzīvotāju satraukumam nav pamata un Latvijā arī turpmāk varēs iegādāties kā parasto, tā jodēto sāli. Lai kliedētu baumas un neskaidrības, valdība 5. jūlijā pieņēma Ministru kabineta noteikumus "Obligātās nekaitīguma, kvalitātes, higiēnas un marķējuma prasības pārtikā lietojamajam sālim un prasības sāls izplatīšanai un izmantošanai pārtikas ražošanā", kur tas tika atrunāts. Tad jūlija otrajā nedēļā nomierinājās arī sāls pircēji.

"Brīvā Zeme", 1925. gada 27. jūnijā

Vēli sējēji. Dalbe. Šejienes lauksaimnieki tikai dažas dienas pirms Jāņiem nobeidza sēt vasarāju. Sēšana novēlojās aiz ilgā sausuma. Dažos apkārtējos pagastos jau ap Vasaras svētkiem nobeidza sēt, bet lielā steiga dārgi maksās. Agrie sējumi pa lielākai daļai nodzeltējuši un nomākti no ušņām. 22. jūnijā nolija ražens lietus un atspirdzināja nonīkušās druvas. Paredzams, ka vidējie un vēlie vasarāja sējumi būs daudz labāki nekā agrie, jo kopš 20. jūnija iestājies tveicējošs laiks, un arī mitruma vairs netrūkst. Lielai daļai trūka sēklas, kas darīja raizes, tomēr visa zeme apsēta, pie tam arī laba daļa krūmājiem aizaugušās noras uzplēstas un dos ražu. Linu iesēts krietni vairāk nekā iepriekšējos gados, vecsaimniekiem to ir 5-8, jaunsaimniekiem 1-3 pūrvietas. Kartupeļu ir ap 10 proc.vairāk kā pērn, jo trūkst sēklas. Pavisam maz ir lopbarības sakņu augu.