"... aizver acis un ļauj man tev pastāstīt..." Konkursa "Aicinājums" laureātu proza

Šogad norisinājās Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija" Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss "Aicinājums" (sasaukums Nr. 49). "Kultūrzīmēs" publicējam fragmentus no "Aicinājuma" laureātu prozas.

Varat lasīt pirmās grupas (dalībnieki no 7 līdz 15 gadu vecumam) un otrās grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam) darbus. Otrajā grupā žūrija nepiešķīra otro vietu. Prieks, ka "Aicinājuma" konkursu zina visā Latvijā, kā arī ārpus valsts robežām – šogad pirmajā grupā trešo vietu ieguva četrpadsmitgadīgā Una Urtāne no Zviedrijas. Diemžēl laikraksta formāts neļauj publicēt visus tekstus kopumā, tādēļ šeit lielākoties ievietoti tekstu fragmenti (izņemot pirmo grupu), tomēr, šķiet, ieskatu jauniešu rakstītajā tie sniegs.

Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", Jāņa Rozes apgāds, "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", ar publikācijām atbalsta arī rakstu krājums kultūrai un brīvai domai "Jaunā Gaita" un, protams, Latvijas Literatūras gada balva, kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.

Reinis Zvirgzdiņš (1. vieta 1. grupā; 13 gadi, pamatskola "Būsim")

Smilšu pulss (fragments)

Es rokās turu vecu kopiju "Visa Rīga".

Ja nezināt, tad tas bija tāds periodisks izdevums. Taču nesajauciet to ar žurnālu. Tu īsti nevarētu lasīt, gaidot autobusu. Šie izdevumi bija kādas 500 lapas biezi. Burtiski ķieģelis. Nē, vispār tu varētu to lasīt, gaidot autobusu. Tikai tam nebūtu jēga. Šis izdevums sistematizēja visus Rīgas (un tās apkārtnes) uzņēmumus un to telefonu numurus. Šādas grāmatas mūsdienās nav vajadzīgas. Taču tajās ir kaut kas interesants. Tās ir tikai patiesība, nu… tā bija patiesa tolaik. Šis izdevums ir no 1996./1997. gada. Tātad pirms cik gadiem tas īsti iznāk? 1994. gads bija pirms trīsdesmit gadiem, precīzi. Kurts (Kobeins) nošāvās, un es vēl nebiju piedzimis. Daļēji šī iemesla dēļ es teiktu, ka 1994. gads bija perfekts gads. Kā jau visi pārējie gadi, kurus neesmu piedzīvojis.

Keita Bensone (2. vieta 1. grupā; 12 gadi, Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskola)

Sapnis

Pirms sešiem gadiem bērnudārzā kopā ar draudzenēm sēdēju laukumiņā. Mēs runājām par to, kas mums patīk.

Tad pēkšņi Jasmīna iesaucās: "Es vakar jāju ar tīģeri!"

"Patiešām?" mēs jautājām. Viņa pastāstīja, ka vakarā sapakojot mantas un sapnī jājot ar savu tīģeri Lunu. Tad mēs visas saplānojām, ar ko jāsim un cikos tiksimies sapnī. Bet tieši tad atbrauca mamma un man bija jādodas mājās.

Vakarā es sāku gatavoties savam interesantajam nakts ceļojumam sapnī. Man bija kaķis Binnija, un es domāju, ka manam leopardam, ar kuru jāšu, gribēsies ēst, tāpēc, vecākiem neredzot, iesaiņoju somā kaķu ēdienu. Saliku vēl dažus džemperus un batoniņus un devos gulēt. Ticiet vai ne, es patiešām sapņoju, ka izlienu ārā pa logu un jāju ar leopardu.

Nākamajā rītā draudzenēm visu izstāstīju, ko piedzīvoju sapnī, un viņas arī stāstīja, cik labi viņām viss izdevies. Man gan nedaudz likās, ka pusi stāstītā viņas sameloja. Bet tā arī beidzās mūsu piedzīvojums.

Nikola Firgute (2. vieta 1. grupā; 12 gadi, Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskola)

Vasara un kasetes (fragments)

Bija vēls vakars, es sēdēju gultā ar telefonu un lasīju, bet vienu brīdi mamma man teica iet gulēt, jo rīt ir jāiet uz skolu. Es negribēju, bet tomēr noliku telefonu, piecēlos no gultas un devos uz vannas istabas pusi. Es iztīrīju zobus, tad iegāju istabā un iegūlos gultā, aizverot acis. Jau pēc laika jutu, ka domas lēnām pazūd un acis turēt ciet ir kļuvis vieglāk. Es aizmigu un no šīs pasaules vairs neko nedzirdēju.

Es no rīta atvēru acis un izbrīnīti apskatījos apkārt. Koša saule apžilbināja manas acis, un tikai pēc pāris sekundēm es sāku kaut ko redzēt. Es gulēju zaļā zālē, saule koši spīdēja man acīs, un bija diezgan karsts. Es atrados vietā, kas ir līdzīga pilsētai, kur dzīvoju, bet tomēr nedaudz citādi.

Pēkšņi es izdzirdēju skaļu blīkšķi, kura dēļ noraustījos. Skaņa nāca no bērnu laukumiņa. Es piecēlos no zemes un sāku iet uz laukumiņa pusi. Kad atnācu uz laukumiņu, sāku meklēt vietu, no kurienes nāca skaņa. Es piegāju pie rotaļu mājas bērniem un ieraudzīju blakus kasešu atskaņotāju, kurā griezās kasete, un no tās skanēja Romeo un Džuljetas mūzikls. Es iegāju mājiņā un ieraudzīju divus pusaudžu puikas. Viņi sēdēja uz soliņa pie maza galda, bet viņiem blakām uz galda bija grauzdiņtaisītājs, no kura gaisā cēlās nelieli dūmi. Viņiem uz galda vēl bija divas krūzes ar aveņu tēju un grauzdiņi ar ķiršu ievārījumu. Kad viņi mani pamanīja, viens no puišiem plaši uzsmaidīja un pastiepa savu roku:

– Sveika! Mani sauc Fēlikss, tas ir Haralds, – pateica puisis ar blondajiem matiem un trim šallēm ap kaklu, bet laukā bija karsti.

Una Urtāne (3. vieta 1. grupā; 14 gadi, Zviedrija)

Rozā pasaka

Pilsētā bija mistisks vīruss. Visi iedzīvotāji lēnām palika rozā.

Pilsētas iedzīvotāji ļoti draudzējās, un visiem bija kopīgas balles. Tajās ballēs viņi runāja un dejoja kopā. Visi bija ģērbušies rozā drēbēs un dzēra rozā limonādi. Pilsētas ēkas arī visas bija rozā, un pat satiksmes gaismas visas bija vienā rozā krāsā. Iedzīvotāji bija tik draudzīgi, ka tāpat zināja, kad braukt un kad gaidīt.

Bet pēc kāda laika iedzīvotāju āda sāka palikt rozā. No sākuma visi priecājās. Bet pēc vēl kāda laika tas vājais rozā tonis kļuva par tik spožu rozā krāsu, ka sāpēja acis, kad skatījās uz to.

Pilsētas mērs atzina problēmu un sāka meklēt risinājumu. Viņš izdomāja likt visiem cilvēkiem iet karantīnā. Iedzīvotāji nedrīkstēja iet ārā no savas istabas un nedrīkstēja sarunāties vai ballēties.

Un tā arī visi darīja. Viņi nosēdēja vairākus gadus vientuļi savās istabās un lēnām zaudēja krāsu. Jo vairāk viņi zaudēja krāsu, jo vairāk aizmirsa cits citu. Palika pelēki un pelēkāki, līdz nevarēja pat atcerēties, ka kaut kad būtu bijuši rozā.

Mērs saprata, ka nebija vairāk vajadzības iedzīvotājus turēt karantīnā, un laida viņus visus ārā. Bet visi bija palikuši tik vientuļi, pelēki un vāji, ka gandrīz vai negribēja iet ārā. Toties daži izgāja ārā. Staigāja pa rozā parkiem un rozā ielām, gandrīz nespējami orientēties. Nezināja vairs, kad var iet pāri ielai un kad gaidīt, vai kā atšķirt visas rozā ēkas. Bet tāpat, ja nepazina vairāk savu vidi, katru reizi, kad gāja garām cits citam, viņu sirds palika mazliet rozā un viņi dabūja pazīstamu sajūtu.

Jo vienalga, cik laiku viņi bija šķīrušies, viņi visu laiku viens otram būs rozā.

Līva Auziņa (1. vieta 2. grupā; 18 gadi, Rīgas Valsts 3. ģimnāzija)

Taureņu spārni (fragments)

Es lēnām notupos blakus ziedam, cenzdamās neaizbiedēt prom mazo lidoni. Laikam savas iemaņas nebiju zaudējusi, jo tas pat nepamanīja manu klātbūtni. Es ieliecu plaukstas un novietoju katru savā tauriņa pusē. Kad tās bija gana tuvu, es strauji tās saspiedu kopā, iesprostojot kukaini tukšumā pa vidu. Es jutu, kā tas sitas manās plaukstās, cenšoties atrast izeju.

"Tu tagad vari nākt," es uzsaucu Luīzei. Viņa steidzīgi attipināja šurp.

"Kas tev ir rokās?" viņa man prasīja, pamādama ar galvu to virzienā.

"Es noķēru tauriņu," es viņai atbildēju, "ja tu to kādreiz dari, nepieskaries to spārniem. Ja tiem pieskaras, tiek traumēts spārns un tie var beigt lidot. Tāpēc arī nav labi tos turēt rokās pārāk ilgi."

Pēc tam kad pārliecinājos, vai Luīze skatās, es atvēru vaļā savas plaukstas un ļāvu kukainītim aizlidot. Baltais tauriņš uzlidoja krietni augstāk par manu galvu. Tieši tāpat kā visas iepriekšējās reizes, kad šo darīju bērnībā.

Mazas zilas acis sekoja līdzi kukainīša ceļam, līdz tas pazuda no mūsu abu redzesloka.

Anete Pulkstene (3. vieta 2. grupā; 18 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija)

Nositu to mušu 2008. gada vasarā (fragments)

I.

Tas bija laiks, kad Saule sāka celties pēc manis un kad mēs sākām turēt ciet koridora durvis, lai aukstums neiesēstos sienās, kad sākām domāt par siltināšanas rēķiniem un naktīs meklējām siltumu, nevis no tā bēgām. Vasara pamazām izzuda no kolektīvās atmiņas, neviens vairs nevarēja iedomāties, ka ārā varētu iet bez vismaz divām jakām, un visi dabas pravieši un slavinātāji arī sāka slēpties iekštelpās.

Es nezinu, kāpēc man ir tik grūti rakstīt par to īsto rudeni un to garo nakti. Jo katru gadu rudens mani aprij, apgremo un izspļauj ārā kā jaunu, naivu jēru. Šoreiz rudens bija kā mazs, bet naidīgs suns. Tas pagāja kā pieskāriens, kas ar tulznainiem pirkstiem skrāpēja vaigus. Šoreiz rudens pat nepalika līdz oktobra beigām, bet lapas aprija visu zemi, mūsu jakas un vārdus. Šoreiz rudens spēja aprīt arī mani.

Elza Mincenhofa (3. vieta 2. grupā; 18 gadi, Rīgas Valsts vācu ģimnāzija

Teksts bez nosaukuma (fragments)

Pirms divdesmit četrām stundām bija saulaina februāra diena. Tik saulaina, ka no rīta pat nebija vajadzības izpētīt laika prognozi. Nupat sācies atkusnis, asfalts slapjš, taču par piesalušu ledu nav jāuztraucas, jo nakts nebija pietiekami salta. Laiks nav tas piemērotākais, lai brauktu ar riteni, bet tas ir vienīgais, kas man laikus palīdz nokļūt mājās un atslēgt durvis, pirms ārā sāk snigt. Visa mana diena paiet gaidot, līdz atkal varēšu mīties ar riteni.

Apstājos pie gājēju pārejas, nokāpju no riteņa un kopā ar riteni skrienam pāri brauktuvei. Pēkšņi man uz galvas uzkrīt sniegs. Laikam, jo atkušņa ietekmē tas krīt no jumtiem, tāpat kā es, kurš ziemas vidū vēl brauc ar riteni. Paskatos debesīs, no kurām sniegs nupat nokritis kā komēta, kuru cilvēks redz ik pa dažiem simtiem gadu. Mākoņi saulainajās debesīs skrien kā laiks, ko ikdienā izniekoju braukādams. Bet man taču patīk braukt. Visu dienu domāju tikai un vienīgi par to, kā riteņi griežas. Minūtes paiet, es vēl aizvien lūkojos augšup. Vai zvaigznes tur, augstu debesu jumā, jūt, cik ātri laiks paskrien? Vai tām maz ir atvēlēts laiks, vai tās pašas visu sev nosaka? Vai viņām dotas norādes, kad ēst, kad gulēt, kad dziedāt? Salts vējš iepūš man vaigā. Aši uzlecu atpakaļ uz velosipēda un braucu tālāk.

Renāte Mālmane (1. vieta 3. grupā; 20 gadi, Latvijas Universitāte)

Arlo bija šeit jeb Domas nav grēks (fragments)

Sejā pūta vējš, tas nesa pretī gājējiem pilsētas putekļus. Zemes garuma mētelis aiz muguras piepūtās kā buras, atlocītās piedurknes atkal šļūca uz leju. Caur kauliem izskrēja drebuļi; tie nepalīdzēs sasilt – ne jau cilvēkam, kurā ledainais aukstums dzīvojis jau kopš mazotnes. Austiņās dārdēja basi. Pat tie nepārmāca apkārtējos trokšņus. Dārdi spiedās ausīs; cerība, ka tie noslāpēs sāpīgo spiedienu galvā, kas ar katru sperto soli prātā urbās arvien dziļāk un asāk, kļuva ar katru mirkli vājāka.

Sirēnas. Gājēji atbrīvoja ceļu, piespiedās tuvāk ēku sienām. Roka nejauši nobrauca pār aukstu, raupju betonu. Garām aiztraucās spilgti oranža ātrās palīdzības mašīna. Tai attālinoties, spalgās frekvences kļuva zemākas, lēnākas. Draudīgākas. Kā trauksmes sirēnas, kas pilsētā pēdējā laikā skanēja arvien biežāk.

Vienu no šķērsielām bloķēja pelēks busiņš. Divi cilvēki kombinezonos ar ūdens strūklu no sienas mazgāja krāsu. Sarkani strautiņi tecēja lejup pa pelēko sienu un krājās peļķēs uz ceļa. Uz sienas joprojām rēgojās nenoskaloti murāļa apveidi, viņu pašu pilsētas siluets, liesmu krāsas. Varbūt uguns sasildītu šo sasalušo asfalta un cementa pilsētu.

Roberta Šarlote Andersone (2. vieta 3. grupā; 21 gads, Ventspils Augstskola)

Sirēnas šūpuļdziesma (fragments)

"Atslābsti, aizver acis un ļauj man tev pastāstīt, kā radās pirmā sirēna."

Kad ir pienācis laiks piedzimt jaunai nārai, visa pasaule ieslīgst tumsā. Tā ir diena, kad Mēness ir varenāks par Sauli. Tā ir diena, kad tumsa uzvar gaismu. [..] Nārai piedzimstot, tā ir delfīna mazuļa lielumā ar baltu asti, savukārt pieaugusi nāra ir lielāka par vidēju Melnspuras rifa haizivi. Tikko piedzimušās nāriņas dzīvo īpaši nosargātā vietā, kuru pārējās ir iesaukušas par Koraļļu ligzdu. Tā ir vieta, kur visas nāras pavada savu bērnību, līdz to astes ir izaugušas pietiekami lielas un spēcīgas, lai spētu peldēt pret lielām straumēm, jo tikai tad Mēness atklās nāras īsto astes krāsu.

Pilnmēness ceremonija tiek izpildīta jau tūkstošiem gadu, tāpēc nāras joprojām seko tās nejēdzīgajām paražām. Kā jau nosaukums liek noprast, ceremonija notiek pilnmēness naktī, precīzāk, pirmajā pilnmēness naktī, kolīdz visas jauniņās ir izaugušas.

Nāras ir ļoti senas, tās var nodzīvot pat vairākus tūkstošus gadu, līdz ar to viņas noveco ļoti lēni. Savukārt izaugšana var aizņemt no 100 līdz pat 500 gadiem. Ceremonijas dēļ Akvamerā pastāvēja krāsu hierarhija, tā noteica nāras sociālo stāvokli un dzīvesveidu.

Visparastākās bija nāras ar zilu vai zaļu toņu astēm, jo tās saplūst ar ūdeni un kļūst gandrīz vai neredzamas. Tāda bija arī viņu loma šajā muļķīgajā jūras teātrī – spēlēt aizkadros, būt ēnā un izdabāt visām pārējām, kuras tika svētītas ar nedaudz košākiem peldekļiem.

Nāras ar dzeltenām astēm nebija labākā situācijā, jo, neskatoties uz to, ka viņu astes bija pamanāmākas par zaļastēm, pret viņām izturējās ar gandrīz tikpat lielu vienaldzību.

Augstāk šajā hierarhijā peldēja nāras ar sarkanos toņos krāsotu asti. Viņas uzvedās kā tādas jūras zvaigznes un izrīkoja visas pārējās. Un visaugstāk peldēja nāra, kas spēja pakļaut visas pārējās – pati valdniece jeb nāra ar violetu asti. Tā ne tikai valda Akvamerā, bet arī kuplina iemītnieču skaitu, jo tikai viņa spēj radīt jaunas nāras. Daudzas nāras valdnieci sauc arī par Māti.

Ilze Jaunzeme (3. vieta 3. grupā; 21 gads, Ventspils Augstskola)

Vēstule manām neveiksmēm (fragments)

Tā kā šī melnā pasaulīte ir birokrātu un ierēdņu pārvaldīta jau no pašiem aizsākumiem, Aņas tantei nebija nekādu šaubu, ka tas labu galu neņems. Labi nebeigsies arī visu to garīgo ezoteriķu pesteļojumi, kas pārsvarā sludināja tikai murgus par harmoniju, sintēzi, kontrapunktiem, humānismu un tamlīdzīgām velnišķīgi izlaistām muļķībām, tik vecās Vangas pareģojumus varēja vēl šad tad palasīt. Un to nu i’ par divkosību nenosauksi, katram kauč kas sirdij tuvs. Bet vispār kaimiņienes Teodoras dēla aizraušanās ar sātaniskām ģitāru grupām ar nav nekas labs, viņai jau reiz Aņa bija centusies iestāstīt, ka tur jau tie pusaudži iet tik narkoties tādos koncertos un sienas apzīmēt; nederēja Teodoras aizstāvības mēģinājumu teksti par to, ka dēls taču ir bijušās Latvijas Konservatorijas students, vēl pirms diviem gadiem ar izcilību to pabeidzis. Ļaunuma sakne slēpjas izcilniekos, gudri un smuki jau nu viņi visi prot būt, kad izdevīgi, par to jau Aņa zināja skaudrāk par jebkuru citu. Murgoņi!

Sīkais tantuks, Aņa, ak, Aņa! Jo vecāks vīns, jo labāks. Var turpināt rūgt. To apzinājās Teodora, ģitāristi, bet Aņa ne. Tantukam labāk gribējās Skaidriņam draudēt pa šmorņiku sadot, ja tas reiz nebeigs pie viņas dzīvokļa durvīm tīši netīši iemigt. Kad viņa kaulējās, ak, šīs prieka dzirkstis viņas actiņās, kad varēja pierādīt tupeņu patieso cenu. Tāpat kartupeļiem acis sāk asnot, bet Janka, aiz letes krodelējoties, nez kāpēc to par vērtību uzskata, uzskrūvē cenu debesīs kā faktu. Bet Janka pirms šī kara sākuma nebija plānojis verbāli dabūt bietē jau astoņos no rīta, īpaši no tantes ar somu, kas uz riteņiem saimniecei grab nopakaļ – ja tā būtu suns, aste noteikti būtu kājstarpē. Tiem ratiem bremži nav, un tantei sirds ar nav. Tā tik džapī pa tirgu ar savu drandaļetu; cīnītāja cēlās sešos, lai pusastoņos autobusā varētu cienīgi aizņemt pensīšiem paredzēto vietu un nikni blenzt uz pusaudžiem pudeļmaisīgās biksēs un matiem kā roltoniem. Velti Janka aiz letes centās turēties pie cenu zīmes, visu beigās uzsvērdams ar raksturīgo: "Ziniet, cienītā, man PILNĪGI pie sāniem, ko jūs domājat…" Nelīdz. Aizmirsti! Bet pie šādas žmiegšanās tirgū vienmēr pierod. Aņa ir tirgus, kāpņu telpu un pagalmu dvēsele. Un skaties vēl, ka nav tavas personīgās dzīves kvēlākā dvēsele ar. Teodora jau šad tad pastāsta par Aņas spiegošanas prasmēm, kad augšējā dzīvokļa jaunā kaimiņmeitene laikam ar vīrieti ņēmusies dzīvoklī, jo redz, pat sienas kratījās. Janka pat negribēja aizdomāties par tādu kaimiņienes esamību.

Bet Aņa, Aņuta redzēja pasauli caur vienu no kaleidoskopa dimantiņu krāsainajām šķautnēm. Kas par to, ka tas izlaistais pletīzers Marks bija Latvijas Konservatoriju pabeidzis – kas tas ir salīdzinājumā ar to, ka viņa – Aņka! – pabeigusi bijušo Rīgas Politehnisko institūtu ar izcilību un vadījusi santehnikas uzņēmumu ar vīru, kur parasti visus sieviešus noliek pie vietas, kad tās nezina, raustās, mīņājas un domā, kā izskatās beigts ūdens skaitītājs. Bet Teodoras debeszili rozā sapnīšiem par viņas klaiņotājvīreļa pēcnācēju viņa gan redzēja caur un cauri. Izstīdzējušais laksts pat mātei krānu nespēja nomainīt, kad šim bija septiņpadsmit, Teodora bija saukusi palīgā Aņas vīru Vili. Kad Vilim bija trīspadsmit, tas jau bija govju fermā pats savām rokām izjaucis un atpakaļ salicis veco ladu.