25. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Svētki aizvadīti

1935. gada 25. jūnijā. Pirms 90 gadiem "Jaunākās Ziņas" raportēja par Jāņu svinēšanas norisēm visā Latvijā, laika garam atbilstoši neaizmirstot arī piebilst, ka "sevišķi pilsētās, bet pa daļai arī laukos, Līgosvētku svinēšana pēc mūsu senču parašām sāka izzust", taču pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma, protams, "aina kļuvusi citāda".

Rīgā galvenā jāņuzāļu tirgošanas vieta līdz pat vakaram bija Centrāltirgus, bet pēc tam svētku smaguma centrs pārvietojās uz Vienības laukumu jeb Esplanādi: "Tur Latvijas sieviešu nacionālā līga sarīkojusi tautas svētkus. Un viesu netrūkst: salasījušies ap 15 tūkstoši jautru jāņotāju. Te koris dzied līgodziesmas, te pavīt tautiski tērpi. Un galvenais: te ir ko darīt, jo saceltas teltis visādiem priekiem – dienā bērniem, vakarā lielajiem. Te orķestris spēlē un simtiem pāru griežas jandāliņā, ka smiltis vien jūk. Arī kalmju kauja turpinās. Nepārtraukti riņķo karuselis, zeme dun, kur spēka vīri sit velnu gaisā. Katrs priecājas kā prot, bet visiem kopīgi svētku prieks un sajūta, it kā visi šie tūkstoši būtu sen pazīstami draugi un radi." Jautrība noslēdzās tikai ap rītausmu.

Liela daļa rīdzinieku (iestādes apgalvoja, ka ap 150 tūkstoši) svētkos galvaspilsētu gan bija atstājuši, lai jāņotu citviet. Rīgas fabriku strādniekiem arodbiedrība svinēšanu bija sarūpējusi Baltezerā, Strazdumuižā un Līgatnē. Tikmēr Jūrmalā galvenais ugunskurs bija sakurts Majoru liedagā. "Ļaužu drūzma liela, bet īsti latviski Jāņus svinēt Jūrmalā vēl neprot. Tā par daudz ilgi ir bijusi internacionāla un piemirsusi mūs senās dziesmas un paražas," novēroja "Jaunākās Ziņas". Cita lieta bez šaubām, bija lauki, kur ugunis, kā ierasts, dedza pakalnos: "Gaiziņa kalnā pie darvas mucas un milzīgiem ugunssārtiem pulcējās iedzīvotāji. Ugunis dega arī uz visiem apkārtējiem kalniem, kas radīja lielisku kopiespaidu. Visur nepārtraukti skanēja Līgo dziesmas." Ar svētku organizēšanu nodarbojās vietējās aizsargu vienības. Tā Zilajā kalnā uz Valmieras aizsargu pulka rīkoto pasākumu esot saradušies četri tūkstoši līgotāju. Kā citas plašu svētku vietas avīzes minēja Volkenbergu jeb Mākoņkalnu Rēzeknes novadā, Mežotnes pilskalnu, Baldones Morisona kalnu, Ventspils Ventas krastu un vēl daudzas citas. "Interesanti atzīmēt, ka svētkus vienprātīgi svētīja kā saimnieki, tā kalpi," piebilda laikraksts.

"Laukstrādnieks", 1925. gada 25. jūnijā

Aizputē uz Baznīcas kalna 10. jūnijā 23 gadus vecais Kārlis Jauģietis, 37 gadus vecais Jozefs Jankums un 27 gadus vecais Ādolfs Kirilovs apmētāja garāmgājējus akmeņiem. Kad baznīcas kalnā ieradās policija, tad visi trīs dauzoņas uzbruka kārtībniekiem, pie kam jaunie policijas kārtībnieki Zveja un Zveigulis un vecākais policijas kārtībnieks Ābele dabūja vieglus ievainojumus ar akmeņiem. Pēc neilga laika visus piedzērušos huligānus izdevās savaldīt un aizgādāt policijas iecirknī, pie kam divus tikai sasietā veidā. Aresta telpās dauzoņas Jankums un Jauģietis sadauzīja nāras, izdauzīja kameras logus un ar sadauzīto nāru atliekām no jauna uzbruka policistiem, tā ka viņus nācās savaldīt, saslēdzot tiem rokas. Jauģietis nesen atsvabināts no cietuma un dzīvojis bez kaut kādas nodarbošanās, bet pārticis no savas mātes līdzekļiem.