Ar savu versiju par kanonu. Tradīcija un stabilitātes sajūta Gundara Silakaktiņa vadībā

Jāņu laikā turpinājās lielākā saulgriežu izklaides tradīcija – visu laiku populārākās latviešu komēdijas Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" izrādīšana, kas tradicionāli notiek uz Nacionālā teātra skatuves, bet šogad to iestudējusi arī neatkarīgā teātra trupa režisora Gundara Silakaktiņa vadībā. Lielās skatītāju intereses dēļ var paredzēt, ka izrādei būs ilgs skatuves mūžs, un ka tā tiks rādīta arī nākamā gada Jāņos un vēl daudzus gadus pēc tam. Ko jaunu publikai tik labi zināmajā iestudējumā var parādīt brīnišķīgajās raksturlomās vēl neredzēts aktieru ansamblis, to jautāju izrādes režisoram.

Gundar, kā tas nākas, ka pieķēries visiem tik labi zināmās Blaumaņa lugas iestudēšanai, kas diez cik lielu vaļu izpausties režisoram nedod? Tā bija tava iniciatīva vai kāds šo ideju piespēlēja?

G. Silakaktiņš: Ar šo ideju pie manis atnāca producents Sandis Mohovikovs, un es neslēpšu, ka sākumā teicu nē. Tieši tāpēc, ka šai lugai ir tik bagātīga iestudējumu vēsture un tā jau ir kļuvusi par Latvijas teātra kanona sastāvdaļu, kas var būt diezgan biedējoši sastingusi lieta. Nerunāsim par teātra cilvēkiem – pat lielākā daļa skatītāju zina, kā šo lugu "pareizi" iestudēt – līdz pat tādām detaļām kā krāsns atrašanās vieta uz skatuves.

Bet pēc pārdomu brīža, izlasot šo lugu, es to burtiski atklāju no jauna. Atklāju, cik veikli un asprātīgi tā ir uzrakstīta. Ieraudzīju, cik cilvēcīgi pretrunīgi un interesanti ir visi Blaumaņa radītie tēli. Sapratu, ka man šobrīd gribas strādāt ar šādu dramaturģiju, gandrīz vai par spīti kanonam meklēt savu versiju. Turklāt, sākot pētīt daudzos iestudējumus, man kļuva vēl interesantāk.

Ar radošo komandu analizējām nu jau par klasiku kļuvušos iestudējuma elementus jeb dažādu laiku aktieru un režisoru veikumu. Šī tradīcija ir būtiska Nacionālajam teātrim, kur teju katrs režisors un aktieris iestudējumā ir atstājis savu nospiedumu, tie turpina dzīvot un attīstīties. Katrs veiksmīgais joks vai tēla risinājums nākamajā iestudējumā turpinās jau citā interpretācijā. Turklāt Ieviņa pēc tam spēlē Zāru un Elīnu, vēlāk jau Antoniju un tad nonāk slavenajā veceņu trio.

Mūsu iestudējuma "vecenes" (Agnese Zeltiņa, Ieva Pļavniece un Sanda Dejus) it nemaz nav vecas, viņas ir sievišķīgas, vitālas sievietes pašā plaukumā ar visām no šī dzīves posma izrietošajām problēmām un priekiem. Protams, "Skroderdienām" ir bijuši arī radikāli atšķirīgi iestudējumi – gan savulaik Smiļģa Dailes teātrī, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Tomēr mēs nolēmām neko radikāli nemainīt. Es pat teiktu, ka mēs apzināti izvēlējāmies neatņemt cilvēkiem tās sajūtas, ko viņi gaida teju visu gadu līdz nākamajiem Jāņiem un "Skroderdienām".

Skats no Gundara Silakaktiņa iestudējuma "Skroderdienas Silmačos".

Foto: Publicitātes

Šīs izrādes apmeklējums lielai teātra skatītāju daļai ir tradīcija un tradīcijas dod stabilitātes sajūtu. 

Tās sargā noteiktu izpratni par kārtību, kā arī katram tradīcijas dalībniekam ļauj kaut uz mirkli piedzīvot piederības sajūtu.

Līdz Jāņiem valsts teātros vēl tiek spēlētas repertuāra izrādes. Kā tu izraudzījies aktieru ansambli? Meklēji tos, kuri daudzmaz brīvi, vai arī uz lomām jau bija skaidri kandidāti?

Aktierus sāku uzrunāt jau novembrī, jo vēlējos sarunāt labākos no labākajiem. Protams, pirmos uzrunāju savus kursabiedrus Lauri Subatnieku (Dūdars) un Aldi Siliņu (Ābrams), ar kuriem strādāt kopā vienmēr ir prieks. Par spīti savai aizņemtībai, viņi piekrita. Tāpat esmu ļoti priecīgs, ka no Spānijas izdevās atvilināt vēl vienu mūsu kursabiedreni Ievu Pļavnieci (Tomulīša).

Izrādes tapšanā ar savām idejām un pienesumu būtisku lomu spēlējuši arī jaunie kolēģi – Sandis Runge, Alise Dzene un Uga Gundars, kuri lieliski atveidojuši leģendāro pusaudžu trio (Rūdis, Ieviņa, Kārlēns). Par Agneses Zeltiņas (Bebene) humora izjūtu un pašironiju nekad neesmu šaubījies, bet mums visiem patīkams pārsteigums ir improvizācijas teātra aktrise un radio personība Sanda Dejus Pindacīšas lomā. Viņai ir absolūti, bet labā nozīmē "neaktieriski" negaidītas reakcijas.

Brīnišķīgi atšķirīgas, bet viena otru papildinošas ir abas liktenīgās sievietes – Annas Klēveres Antonija un Elīnas Hanzenas Elīna. Bet Eduarda Johansona Aleksis galīgi nav ierasti ņaudulīgais puisietis, bet reāls cilvēks, kuru var saprast un ar kuru var identificēties. Savukārt komiskais mīlas pāris – Zāra un Joske (Samira Adgezalova un Emīls Kivlenieks) – ir kā eksotiska garšviela Silmaču skābputrā, bet Kristiāns Kareļins savu Pindaku veido ļoti cilvēcisku un saprotamu, jo tā Pindacīša taču ir viens "vells brunčos".

Ļoti gribēju, lai šis aktieru ansamblis būtu gados jauns, dejojošs, dziedošs un enerģisks. Jo ne velti Blaumanis par savas lugas notikumu laiku ir izvēlējies tieši vasaras saulgriežus – laiku, kad visi kļūst mazliet dulli, tā sakot, iegūst bērna prātu. Mēs mēģinājumos ļoti daudz smējāmies, meklējām zināmām lietām negaidītus risinājumus un nebaidījāmies būt arī nedaudz huligāniski. Aktieriem "Skroderdienas" brīvdabā, lai arī mēģinājumos ir ieguldīts nopietns darbs, ir tāda kā pēdējā klases ekskursija pēc smaga mācību gada. Viņi satiek jaunus kolēģus, veidojas jaunas draudzības, un visi jūtas tā, it kā atrastos pusmetru virs zemes.

Vai tev pašam neradās vilinājums atkal atgriezties uz skatuves, kaut vai teicēja – Blaumaņa – lomā, jo dažos iestudējumos tā bijis?

Aktiera profesija, tieši tāpat kā jebkura cita, prasa regulāru darbu – treniņus un attīstību. Es šajā jomā vairs retu reizi darbojos tikai kino projektos, kur ir cita specifika. Baidos, ka uz šo "Skroderdienu" aktieru kompānijas fona es izskatītos stipri blāvs. Pateicoties rūpīgai plānošanai un nenoliedzamai veiksmei, mums ir izveidojies teju ideāls ansamblis. Runājot par pašu Rūdolfu Blaumani, viņš patiešām uz skatuves un komentē gan lugas likteni, gan dažādas, mūsdienu skatītājam nesaprotamas nianses. Blaumaņa lomā bija tieši Lauris Subatnieks, viņš arī Dūdars. Jo Blaumanis dzīves laikā Dūdara lomu labprāt esot spēlējis.

Kur jūs mēģinājāt un kas mēģinājumu procesā sagādāja vislielāko izaicinājumu?

Sākām mēģināt maija sākumā, bet daudziem iesaistītajiem aktieriem joprojām bija izrādes pamatdarbos, tāpēc plānot mēģinājumus bija patiess izaicinājums. Tāpat – mūsu projektu teātrim grandiozās dekorācijas ātri pārvietot no izrādes uz izrādi, jo tās notika katru dienu dažādās Latvijas malās. Piemēram, vienu dienu Krāslavā, nākamajā – jau Aucē un tad atkal Preiļos. Taču viss izdevās, jo pie dekorāciju uzbūves uz maiņām strādāja divas tehnisko darbinieku komandas.

Kāda bija tava "Skroderdienu Silmačos" režisoriskā koncepcija? Ko jaunu režisors var pateikt, ja pat skatītāji teju visu Blaumaņa tekstu zina no galvas un pamana katru aktiera kļūdu?

Šķiet, ka par Alekša Mierlauka iestudējumu kritika teica, ka tā ir tāda "tautisko brunču rēvija", tātad – mūzikls. Arī mūsu "Skroderdienas" tapa tādā kā mūzikla, estrādes stilistikā.

Zane Dombrovska tika brīnišķīgi aranžējusi leģendārās Aleksandra Būmaņa dziesmas. Tās skan maksimāli tuvu oriģinālam ar visām daudzbalsībām, kuras bieži vien tiek ignorētas, jo aktieri nav akadēmiskie dziedātāji un dziesmas patiesībā ir diezgan sarežģītas.

Arī krāsns, uz kuras slēpās Ābrams, ir "Braku" krāsns kopija. Visi bijām devušies brīnišķīgā ekskursijā uz "Brakiem", scenogrāfs šo vidi rūpīgi dokumentēja. Jurates Silakaktiņas tērpos ir gan tautastērpu elementi, gan tēlu raksturiem un izrādes žanram atbilstoši izkāpināti kostīmu risinājumi.

Ar "Skroderdienām Silmačos" ir tāpat kā ar filmu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tās ir aktuālas tikai ap vasaras saulgriežu laiku. Liels darbs ieguldīts, vai nākamgad turpināsiet spēlēt?

Esmu dzirdējis baumas, ka izrādei būs ļauts savu mūžu turpināt arī nākamgad, jo skatītāju interese ir ļoti liela.

Kurp vedīs tavi radošie ceļi pēc Jāņiem? Ko padomā darīt?

Pēc Jāņiem ar ģimeni dosimies atvaļinājumā uz Portugāli. Šajā laikā tradicionāli ceļojam kaut kur tālāk, jo laiks līdz Jāņiem vienmēr ir darbu pilns. Bet jau jūlijā pirmizrādi piedzīvos jauna Aivas Birbeles komēdija "Mani mīļie radiņi" manā režijā. Lomās būs Indra Burkovska, Evija Krūze, Kristīne Nevarauska, Normunds Laizāns, Lauris Subatnieks un Kaspars Zāle.

Pēdējā laikā redzu tevi strādājam vairāk kā režisoru. Taču esi apguvis arī aktiera un diriģenta profesiju. Vai šajās jomās ir kaut kas plānots?

Šogad priecājos par divām interesantām kinolomām – Signes Birkovas filmā "Lotus" un seriāla "Kolektīvs" otrajā sezonā, bet pats es lomas nemeklēju – tās atrod mani. Ikdienā dublēju filmas un seriālus, kas ir mans pamatdarbs. Turklāt aktīvi koncertējam ar aktieru ansambli "ILGA". Kordiriģenta profesija noder, veidojot dažādu žanru koncertus, vairāki gaidāmi arī nākamajā sezonā.

Tava dzīvesbiedre Jurate ir kostīmu māksliniece, bieži strādājat kopā vienā projektā, un tā ir arī "Skroderdienās Silmačos". Cik viegli vai grūti nākas nodalīt privāto dzīvi no darba?

Strādāt kopā ir gan grūti, gan viegli. Divatā ir vieglāk cīnīties pret neizbēgamām problēmām, kas rodas jebkura iestudējuma laikā, bet ir grūti abiem vienlaikus būt stresa stāvoklī, kas diemžēl arī ir teju neizbēgama radošā procesa daļa.

Ja tev kā pasakā būtu iespēja palūgt zelta zivtiņai izpildīt trīs vēlēšanās, kādas tās būtu?

Domāju, nebūs pārsteigums, ja teikšu, ka pirmā vēlēšanās būtu miers. Pats pirms pieciem gadiem iestājos Zemessardzē, jo uzskatu, ka šī cīņa mums visiem ir kopīga. Vēl es lūgtu, lai manas meitas atrod savu vietu dzīvē, savu kaislību un sūtību. Tad siltu vasaru un bagātīgu upeņu ražu, jo tās ir manas mīļākās ogas.