10. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. "Laimas" pulkstenis ceļo

1935. gada 10. jūlijā. Pirms 90 gadiem daudzi garāmgājēji izjuta "izbrīnu un nožēlu", ieraugot, kā Rīgā tiek demontēts pulksteņa tornis Aspazijas un Brīvības bulvāra stūrī – tas pats, ko tagad pazīstam kā "Laimas" pulksteni.

Prese reaģēja, skaidrojot, ka saistībā ar ieplānoto Aspazijas bulvāra braucamās daļas paplašināšanu notiekot nevis pulksteņa nojaukšana, bet gan pārvietošana. Laikraksts "Latvijas Kareivis" ziņoja: "Brīvības bulvāra lielais pulkstenis ceļo tālāk. Vakar sāka nojaukt visiem rīdziniekiem tik pazīstamo lielo pulksteņa metāla torni. Brīvības bulvāra un Aspazijas bulvāra stūrī, pretim agrākai Rēdliha tirgotavai un tagadējai Operas jeb Švarca kafejnīcai. Torni ar lielo pulksteni, kuru regulē no augstskolas (LU) astronomiskās observatorijas ar elektrības vada palīdzību, pārvietos dažus metrus tālāk, uz apstādījumu un Brīvības tilta pusi. To dara Aspazijas bulvāra paplašināšanas un asfaltēšanas dēļ, sākot no galvenā pasta līdz Nacionālam teātrim."

Pulkstenis, ko tajā brīdī tautā sauca vai nu vienkārši par "Lielo pulksteni", vai "Veckalna pulksteni", jo par tāda publiska laikrāža uzstādīšanu bija aģitējis sociāldemokrātu Saeimas deputāts, vienā no dzīvākajiem Rīgas krustojumiem parādījās 1926. gada beigās. Gadu vēlāk to pārlika pirmo reizi. Sākumā tā metāla konstrukcijas izskatījās visai nepievilcīgas, tāpēc 1929. gadā objektu reklāmas izvietošanai iznomāja šokolādes un kakao ražotājam "Laimas" priekštecim, uzņēmumam "Theodor Riegert". Pārvietošanas brīdī uz tā jau atradās reklāma.

Pārvietotais pulkstenis darbu atjaunoja 1935. gada 15. jūlijā un kopš tā laika vairs nav "ceļojis", vien mainījis reklāmas uzrakstu. Proti, 1936. gadā, kad valsts fabriku no Rigertiem pārpirka un nosauca par "Laimu", tas kļuva par "Laimas" pulksteni. Starp citu, minētajā gadā atskanēja arī balsis, ka "stabs ar raibi krāsaino reklāmu un pulksteni galā" nepavisam neiederoties uz viena laukuma ar 1935. gada 18. novembrī atklāto Brīvības pieminekli. Par laimi, iebildumus neņēma vērā un pulkstenis palika, kur bijis.

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 10. jūlijā

Neredzīgais "pasaules muzikants". Par tādu saucas Mārtiņš Rozīts, neredzīgs kara invalīds, bijušais jūrnieks. Acu gaismu viņš zaudējis, eksplodējot kara materiālu transporta kuģim. No tā laika iemīļojis mūziku. Viņa instruments, tā sauktā pusbajāne ar gandrīz tikpat kauliņiem, cik klavierēm. Tā viņa lepnums. Dažādiem pārlabojumiem viņš par to izdevis jau pāri par 37.000 rbļ. Šo naudu sapelnījis, spēlēdams gan Rīgā, gan provincē. Kad iebrauc jūrnieki–ārzemnieki, viņš iet viesos. Ar ārzemniekiem saprotas, jo bez latvju valodas runā arī angļu, vācu un krievu valodas. Ilgodamies pēc acu gaismas, viņš tagad sadomājis braukt uz Parīzi. Nēsā kabatā "Jaunāko Ziņu" nr. 281 no 10. decembra 1924. g., kur rakstīts par acu ārsta Bonesona lielajiem panākumiem. Vietējie ārsti viņa acis izmeklējuši un, pēc viņa nostāsta, neesot devuši tādu atzinumu, ka viņa redzes spēja būtu galīgi zuduse uz visiem laikiem. Vajadzīgo naudu domā sapelnīt, bet baidās, ka nevarēs tik daudz savākt. Akls būdams, viņš tomēr Bermonta cīņās uzņēmies apgādāt angļu kara kuģus ar svaigiem produktiem. Gājis kāda maza zēna pavadībā. Par to dabūjis no angļu galvenā štāba un angļu militārās misijas Latvijā uzslavas rakstus. Varbūt attiecīgas iestādes varētu parūpēties, jo pilnīgi saprotama viņa vēlēšanās atgūt acu gaismu.