Atšķirībā no zīdītājiem zivis nevar signalizēt par sāpēm ar kliedzienu, tāpēc par nervu galu kairinājumu var spriest tikai pēc zivs neraksturīgas jeb neparastas uzvedības. 

Pirmie eksperimenti, kas saistīti ar saldūdens un jūras zivju nervu sistēmas izpēti, sākās XIX gadsimta 70. gados. Dzīvnieka, tostarp zivju, smadzenes ir mazas, un katra to daļa veic savu funkciju. Priekšējās smadzenes ir atbildīgas par smaržu, vidējās analizē redzamo, lielu informācijas daļu zivs apstrādā ar sānu līniju. Interesanti, ka katra smadzeņu daļa darbojas autonomi cita no citas, un zivs vienkārši nevar salīdzināt visu no vides saņemto informāciju, jo tām nav attīstījusies asociatīvā domāšana.

Taču zivis nedrīkst saukt par stulbām. Tagad diezgan labi zināms, ka zivis ne tikai lieliski orientējas ūdenskrātuvē, bet arī ar taustes palīdzību spēj uztvert un uzglabāt informāciju par barību.