Makšķerēšana aizaugušās vietās

Zivīm tīk slēpties, tām nepatīk medīt atklātās vietās. Tādēļ viena no universālākajām makšķerēšanas vietām ir dažāda veida aizsprostojumi, piemēram, siekstas, akmeņi u. c. Protams, makšķerēšana šādās vietās ir arī ļoti sarežģīta. Kā vislabāk rīkoties?

Vispirms jau makšķerniekam jāsaprot, kāpēc zivīm patīk uzturēties dažādu zemūdens šķēršļu tuvumā. Tam ir daudz iemeslu. Nogrimušie koki pasargā zivis no straumes, kā arī no plēsīgajām zivīm. Aizaugušās vietās barības vienmēr ir vairāk nekā tur, kur nav zemūdens šķēršļu. Pie koku zariem pielīp aļģes, kur mājvietu rod dažādi sīki kukainīši. Tā visa ir barība zemūdens iemītniekiem. Koks, kas iekritis upē, ir dabisks "magnēts" zivju barībai, ko nes ūdens plūsma. Ap nogrimušo koku straume palēninās, un sāk veidoties atstraume. Zivis, kas slēpjas aiz zemūdens šķēršļiem, savāc visus šos iekritušos labumus. Nogrimušie koki ir arī dabiska pajumte, kas nodrošina ēnu vasaras karstumā. Piemēram, zandartus dienas laikā var atrast zem kritušo koku resnākajiem zariem.

Galvenā problēma, makšķerējot šādās vietās, ir biežā mānekļu aizķeršanās, turklāt zemūdens ķērāji bieži vien atrodas dziļākajās vietās, kas vēl vairāk apgrūtina makšķerēšanu, savukārt zivīm, jo īpaši trofeju zivīm, šādas vietas ļoti patīk.

Zemūdens ķērāju klasifikācija

Lielākoties Latvijas upju krastos ir meži. Palu laikā ceļas ūdens līmenis un izskalo krastus. Bieži vien koku sakņu sistēma tiek izskalota, un koki sakrīt ūdenī. Šādas vietas ir paradīze zivīm, bet elle bailīgiem makšķerniekiem. Koksne uzsūc ūdeni un pakāpeniski nogrimst uz gultnes, savukārt daži koki vienkārši karājas gaisā, tiem daļa sakņu krastā, bet to zari ir ūdenī.

Visvienkāršākais ķērājs ir vidēja izmēra koka zars, ko nolauzis vējš un kurš iekritis ūdenī. Zars nogrimst uz gultnes un nereti dreifē pa ūdenskrātuvi. Tas piesaista zivis. Ārēji nekas neliecina par tā esamību, tas nav redzams, bet aiz tā viegli ķeras mānekļi. 

Ja nogrimušais zariņš ir neliels un makšķerēšanas piederumi uzticami, var izvilkt to krastā, taču tas jādara ar prātu: nedrīkst vilkt, acis pārgriežot.

Brīvi gulošs, nogrimis koks ir klasisks ķērājs. Sens koks, kas ilgāku laiku atrodas ūdenskrātuvē, ir zaudējis zarus, bet tāpat ir lieliska slēptuve zivīm. Ja makšķernieks zina par šādu zemūdens šķērsli, to var gudri un samērā droši apmētāt. Āķi pie šī stumbra nepielīp, bet tievos zarus tas laika gaitā zaudējis.

Daži nogrimuši koki vienuviet nav tik bieži sastopama parādība, taču šādas vietas pastāv. Piemēram, pie Lielupes ietekas jūrā. Tās ir ļoti perspektīvas makšķerēšanai, precīzāk – spiningošanai. Pie viena koka var slēpties laba izmēra līdaka, bet pie cita atrasties neliels bariņš citu zivju. Pie vairākiem nogrimušiem kokiem slēptuves var ierīkot vairākas zobainās zaļsvārces. Apkārt var riņķot neskaitāmi dažādu mierīgo sugu zivju bari. Īpaši perspektīvas ir vietas, kur dziļā bedrē nogrimuši vairāki ķērāji.

Šādas vietas ir ļoti sarežģītas makšķerēšanai. Tajās ir visi iespējamie ķērāji: galvenie stumbri, vidējie un mazie zariņi. Tas viss guļ kaudzēm, cits uz (pie) cita, zari sagūluši krustām šķērsām. Šādās vietās praktiski nelīdzēs pat visuzticamākie un viltīgākie pretzāļu āķi un mānekļi.

Applūdis vai nogrimis krūms ir viens no visnodevīgākajiem šķēršļiem, kādu vien var iedomāties. Plūdu ūdenī ieskalots krūms ir bīstams, jo tam ir simtiem zaru, aiz kuriem aizķerties var katrā metienā. Otra un galvenā problēma ir tā, ka krūma elastīgie zari ir ļoti atsperīgi. Cietais koka zars nolūzīs vai āķis atlocīsies, bet krūma zaros māneklis noteikti paliks, turklāt, ja darbosies nepieredzējis makšķernieks, var salauzt gan kātu, gan arī spoli.

Mākslīgajās ūdenskrātuvēs ķērāji var krasi atšķirties. Rezervuāri tiek veidoti, izbūvējot dambi un applūdinot palienes posmu. Šajās vietās kādreiz auga meži, krūmi, iespējams, bija arī kādas mājas. Tagad tas atrodas zem ūdens. Turklāt kādreizējais mežs, iespējams, ir izcirsts. Tātad mākslīgajās ūdenskrātuvēs var būt dažāda veida ķērāji – lielāki vai mazāki celmi un nezināmu iemeslu dēļ neizvesti koki.

Vecajās ūdenskrātuvēs pārsvarā saglabājušies tikai celmi. Starp tiem makšķerēt ir vieglāk, īpaši, ja zini par tāda atrašanās vietu.

Arī vecupes ķērājus iespējams klasificēt redzamajos un tajos, kas nodevīgi guļ uz gultnes. Par redzamo ķērāju klātbūtni mums signalizē no ūdens izlīduši zari. Dažreiz zarus mēs ieraugām, tikai izmantojot polarizētās brilles. Tās īpaši noder, ja makšķerē no augstāka krasta vai tīrā ūdenī, kad šķiet, ka uz ūdens virsmas nekā nav. Par grunts šķēršļiem mēs uzzinām, izmantojot eholoti vai arī ar kārtīgu grunts izpēti. Ļoti bieži mēs nejauši atrodam ķērājus, kad makšķerējam un negaidīti atklājam, ka uz gultnes ir kāda nodevīga sieksta.

Inventārs makšķerēšanai starp ķērājiem

Parasti lielās plēsīgās zivis tiek meklētas starp ķērājiem: līdakas, zandarti, sami un lielo asari bari. Galvenais inventārs šādām vietām ir spinings.

Tur tiek meklētas arī lielās miermīlīgās zivis, taču parasti makšķernieki cenšas veikt iemetienu zemūdens ķērāja tuvumā, nevis ķērāja centrā. Šādās vietās pieredzējuši copmaņi izmanto gruntsmakšķeres, pludiņa makšķeres un fīderus. Copējot aizaugušās vietās, kur iespēja aizķerties, jāpiesien pavadiņa, un parasti tiek izmantota plānāka makšķeraukla. Tas tiek darīts tādēļ, lai, āķim aizķeroties, zaudētu tikai āķi.

Spiningošanai starp daudziem ķērājiem nepieciešams jaudīgāks spinings. Ir svarīgi, lai kāts būtu aprīkots ar labiem auklas caurlaides gredzeniem, kā arī būtu teicamas kvalitātes spoles turētājs. Ir jācīnās ne tikai ar aizķeršanos, bet arī jāpiecērt zivs, nereti cauri cietajai mutei, un nedrīkst pieļaut, ka tā ielien kādā no tuvējām slēptuvēm. Šis ir tas gadījums, kad nedrīkst ne uz mirkli pieļaut, lai aukla būtu brīva. Arī spoles bremze ir jānoregulē, ņemot vērā specifiskos spiningošanas apstākļus.

Spiningojot vai makšķerējot aizaugušās vietās, jāizmanto tikai pītas auklas. Tās nodrošina nestiepšanos, kas ir ļoti svarīgi, cīnoties brikšņos. Monofilās auklas turpinās stiepties, līdz pārtrūks.

Vēl viena svarīga prasība auklām ķeršanai aizaugušās vietās ir to nodilumizturība. 

Nogrimušai koksnei ir abrazīva virsma, kas pārklāta ar gliemežiem un smiltīm. Auklas, kuras nav nodilumizturīgas, ātri zaudēs savu kvalitāti.

Pēdējos gados daudzi ražotāji piedāvā auklas ar augstu nodilumizturību.

Arī pavadiņa jāizvēlas rūpīgi. Bieži vien pieredzējuši spiningotāji izmanto cietās pavadiņas, kas izgatavotas no nerūsējošā tērauda stieples vai stīgas. Šīs pavadas tiek izmantotas, lai aizsargātu makšķerēšanas auklu no līdakas vai sama zobiem, taču tām ir arī otrs mērķis. Vienkārši piesiets māneklis pie "mīksta" materiāla ieķerties var biežāk. Cietās pavadiņas kaut daļēji novērš risku auklai aptīties ap zariem.

Mānekļi sarežģītai videi

Lai izvilinātu plēsīgās zivis no to slēptuvēm, māneklis nereti jāiemet tieši starp zariem. Mānekļi nav lēti. Makšķerniekam nākas pielietot virkni kompromisu un izmantot dažādus trikus, lai rastos iespēja noķert zivi un nepazaudētu pusi algas vienā spiningošanas izbrauciena reizē.

Pirmais, ko makšķernieks var darīt, ir samazināt vidējās mānekļu izmaksas. Neizmantojiet dārgos japāņu voblerus stipri aizaugušās vietās. Ja izmantojat apjomīgus mānekļus, izvēlieties ievērojami lētākus ķīniešu analogus. Var izmantot arī mājās gatavotus mānekļus. Īpaši populāri ir džigi, turklāt sīkstie silikona mānekļi ar džiga galvām ir samērā lēti. Pat desmit šādu džigu noraušana finansiāli nav tik sāpīga.

Otrs variants – izmantot pretzāļu āķus. Tas ir īpašs mānekļa veids, kuram ir mazāka iespēja aizķerties. Šādi mānekļi tiek aprīkoti ar āķiem, kuriem ir stieples, atsperes vai pat speciālas plastmasas aizsardzība. Daži tiek aprīkoti ar vienžubura āķi. Gandrīz vienmēr uz āķiem ir uztīts apspalvojums, arī spalvas kaut nedaudz, bet palīdz pret ķērājiem.

Pastāv arī vairāki silikona montāžas varianti, kas ļauj ievērojami samazināt aizķeršanos. Tādās tiek izmantoti ofseta āķi un lodveida svina galvas. Lodes formas atsvari teicami izpeld cauri nogrimušajiem zariem, pārslīd pāri kokiem. Silikona māneklis uz āķa ir uzmontēts tā, lai āķa gals būtu piespiests pie mānekļa materiāla. Āķa gals atbrīvojas tikai tad, kad ir cope, pēc kuras seko piecirtiens. Saskaroties ar zemūdens ķērāju, šāda veida montāža bieži vien novērsīs aizķeršanos.

Tāpat plaši tiek pielietota tā dēvētā "drop shot" sistēma. Šajā variantā – ar atsvaru "sit" pa gultni, kamēr pats māneklis peld nedaudz augstāk.

Daži man zināmie kaislīgie spiningotāji, izmantojot džiga āķus, izvēlas tos, kur atskabargu pasargā elastīga stieplīte. Kombinācijā ar izturīgu pīto auklu šis aprīkojums sniedz iespēju vairākas reizes samazināt risku pazaudēt mānekli.

Kad māneklis aizķēries, lai nenoslogotu spoli un kātu, kā arī lai nesagrieztu rokas, aukla jāuztin uz nūjas. Tā kā pītā aukla nestaipās, tad viss "spēks" tiek pārnests uz āķi. Ja auklas stiprums ir izvēlēts ar lielāku rezervi, tad iespējams iztaisnot āķi un tādējādi atslābināt mānekli. Pēc tam āķi var iztaisnot, izmantojot knaibles, dažreiz to var izdarīt vienkārši ar pirkstiem. Tomēr nereti nomainīt āķi būs ievērojami ērtāk un lētāk. Kvalitatīvi āķi var izturēt 2–3 šādas atliekšanas, nezaudējot izturību.