Vienā kubā ar likteni

20. aprīlī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) pirmizrādi piedzīvos balets "Vijs. Šausmu naktis", kas tapis pēc Nikolaja Gogoļa folklorā balstītā stāsta motīviem ar ukraiņu komponista Aleksandra Rodina mūziku. Libreta un horeogrāfijas autors ir daudzās pasaules valstīs strādājošais moldāvu izcelsmes ukraiņu horeogrāfs un režisors Radu Poklitaru. Balets pirmizrādi pieredzēja viņa nodibinātajā Kijivas Modernajā baletā 2019. gadā. Iestudējumā LNOB galvenajā – studenta Homas Bruta – lomā mūsu baleta solists Eidens Viljams Konefrijs.

Eidens Viljams Konefrijs dzimis 1997. gadā Edmondsā Vašingtonas štatā ASV. 2016. gadā absolvējis Bāzeles teātra baletskolu Šveicē. 2017. gadā pievienojies LNOB baleta trupai. Viņa repertuārā ir titulloma Marko Gekes baletā "Ņižinskis", princis Zigfrīds baletā "Gulbju ezers", Francijas karalis Luijs XIII "Trīs musketieros", Gotfrīds "Trīs draugos", Artūrs un Renfīlds "Drakulā", kāzu pas de deux "Žizelē". Nosaukts "Dejas balvai 2023" kategorijā "Baletdejotājs".

Absolvējot Bāzeles baletskolu, Eidens saņēmis vairāku valstu aicinājumu, taču izvēlējies Latviju un mūsu opernamu, kurā mēs arī tiekamies un kurš viņam ir pirmā un līdz šim vienīgā darbavieta. Mūsu Baltajā namā Eidens ir pirmais amerikānis un otrais vai trešais ārzemnieks baleta trupā.

Agrā rīta stundā Operā mani sagaida slaids gaišmatains jauns vīrietis, kurš arī bez grima vizuāli šķiet kā no skaista pasakas stāsta iznācis… Un mēs saprotamies latviešu valodā.

Kā nonācāt Latvijā?

E. V. Konefrijs: Tajā brīdī mācījos Bāzelē baleta skolā Šveicē. Pirms izlaiduma mans pirmais baleta skolotājs Amerikā saņēma ziņu no Latvijas Nacionālā baleta repetitores Aišas Silas, ka Latvijas baletā trūkstot vīriešu. Nosūtīju uz LNO savu radošo vizītkarti, videoierakstus. Latvijas Nacionālā baleta galvenais mākslinieks Aivars Leimanis uzaicināja uz tikšanos klātienē, pēc tās mani pieņēma šeit darbā. Nākamajā sezonā jau sāku dejot Latvijā. Eiropā un Amerikā ir daudz teātru, bet es vienmēr esmu vēlējies dejot tieši klasisko baletu. Un mums Latvijā šajā žanrā ir pats labākais repertuārs Eiropā. Mums ir visi klasiskie baleti, kaut netrūkst arī moderno. 

Klasiskajā baletā mani saista tas, ka tiem ir ļoti spēcīga un krāšņa mūzika. Un man arī šķiet, ka klasiskais balets man piestāv vairāk nekā citi. 

Klasiskajā baletā vienmēr, īpaši finālā ar skaisto pas de deux, lielajā adagio, tajās divās minūtēs vienmēr paveras plašas variācijas ar iespējām izpaust un parādīt sevi.

Vairāk par baletu bērnībā allaž sapņojušas meitenes…

Varbūt izklausīsies dīvaini, bet vienmēr kaut kā esmu zinājis, ka vēlos dejot. Mana māte bērnībā aizveda mani uz baleta stundām studijā, kas Amerikā vienmēr ir atvērtas visiem interesentiem. Man mazliet parādīja soļus. Tā kā iepatikās, bet tad šīs sajūtas pagaisa. Pēc dažiem gadiem aizrāvos ar hiphopu, šo visamerikāniskāko deju. Īpaši labi nevedās, bet patika kā hobijs. Studija, kuru apmeklēju, ļāva ņemt treniņu stundas arī citos dejas stilos. Nodomāju – varbūt balets? Tā iepatikās, ka pametu hiphopu un atgriezos baletā. Sapratu, ka hiphops nav mana stihija, daudz ērtāk jūtos baletā. Bija sanācis tāds aplis. Baleta skolā Filadelfijā gan pasniedzēji īpaši nevēlējās manī ieguldīt, un tādēļ es pārcēlos uz Bāzeli.

Kā iemācījāties gana saprotami runāt latviski?

Paldies jāteic kolēģei Jetei, ar kuru arī esam kopā dzīvē. Viņa bija pirmā meitene, ko satiku operā, baleta "Dons Žuans" mēģinājumā. Praktiski viņas dēļ esmu iemācījies dzīvāku latviešu valodu nekā profesionālā leksika. Baletā daudz runājam angliski, mazliet krieviski, bet baleta valoda tomēr ir franču. Horeogrāfi dejotājiem savus ieteikumus un lūgumus dod franču valodā. Tāpēc tie mums visiem saprotami.

Esat dejojis pie vairākiem baleta pasaulē zināmiem horeogrāfiem – Pola Čalmera, Sergeja Zemļanska, Kšištofa Pastora… Kurš tuvāks?

Tā kā man vairāk patīk klasiskais balets, jāteic, ka tomēr tās ir Aivara Leimaņa horeogrāfijas. Leimaņa kungs vienmēr spēj savienot ļoti labas baleta versijas, veidojot lielisku stāstu. Piemēram, mūsu "Riekstkodis" ir viens no labākajiem, ko vispār esmu redzējis. Arī "Gulbju ezerā" man ļoti patīk, kā izveidots stāsts no sākuma līdz atrisinājumam. Tāpat arī "Raimonda", kurā atrasts un izcelts svarīgākais, atsijājot lieko. Aivara Leimaņa horeogrāfijās saglabāts savulaik Krievijā un Francijā iedibinātais šā žanra stila pamats un vienlaikus iestudējumi veidoti mūsdienīgākā valodā.

Eidens Viljams Konefrijs

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Jūsu iepriekšējais lielākais darbs bija titulloma Marko Gekes baletā "Ņižinskis". Par Marko Geki teic, ka viņš savās horeogrāfijās spējot radīt visvairāk kustību pusminūtei. Taču skatoties vietumis rodas statiska baleta iespaids, jo brīžiem visas kustības rokām un galvai notiek, dejotājam pašam stāvot uz vietas.

Tā tas ir, jā. Taču man ļoti patika dejot "Ņižinski", jo tajā bija kaut kas jauns, atšķirīgs no daudzās citās horeogrāfijās ierastā. Man tā bija ļoti laba pieredze, jo neko tādā stilā nebiju mēģinājis un nez vai nākotnē ko tādu dejošu. Man ļoti patika Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūzika. Gekes horeogrāfija varbūt ir vismuzikālākā, kas mums šobrīd ir repertuārā. Dejotāja soļiem ne vienmēr jāsakrīt ar notīm partitūrā, bet mūzika tev ļoti uzmanīgi jāizjūt kā māksliniekam. Ir partitūrā dažas notis, uz kurām tev obligāti jātrāpa, bet pēc tam drīkstu it kā lidot caur mūziku tā, kā vēlos un skaņdarbu izjūtu, līdz nākamajam obligātajam mūzikas un soļa saskarsmes punktam. Bet, lai to spētu, jābūt ļoti muzikālam dejotājam.

Izklausās, ka tāds esat…

Apmēram sešus gadus esmu spēlējis trompeti un kādus trīs gadus klarneti. Īsti pareizi spēlēt šos instrumentus vairs neprotu, bet muzikālā izglītība ļoti daudz palīdzējusi arī baletā.

Kāds ir Radu Poklitaru baleta "Vijs. Šausmu naktis" vēstījums un kas tajā ir jūsu varonis Homa Bruts?

Ne pārāk čakls students… Gogoļa stāsta zinātājiem būs atpazīstamas sižeta līnijas, taču horeogrāfs ieviesis arī jūtamas izmaiņas vēstījumā. Mūsu iestudējumā stāsts vairāk ir par slikto, kas cilvēkam piemīt. Manam varonim, cirka semināra studentam Homam Brutam baleta versijā ir vēl ļaunāka daba nekā stāstā. Balets vispār ir par to, cik dziļi cilvēks var saaugt ar ļauno un kur ir tā robeža. Homa ir uzdzīvotājs, trakulis, kurš nonāk līdz tam, ka, lai arī šķietami, atņem dzīvību kādai Jaunkundzei, kas šķietami ir visu nešķīsto spēku iemiesojums. Viņš gan nonāvē it kā aizstāvoties, lai pasargātu sevi, bet – kur ir tā robeža un vai vispār kāda spēkos ir to noteikt? Kad Homu pārņem nožēla par izdarīto un Jaunkundze ceļas augšup no sava kapa, sākas visas šausmas… Kā jau lasāms stāstā, Homa mācās būt par priesteri, bet Jaunkundzes pēdējā vēlēšanās ir, lai viņu bērēs apstāvētu kāds priesteris. Un Homam jādodas no Kijivas uz laukiem…

Kad viņš pirmoreiz ierauga apstāvamo un atpazīst, ka tā ir tā pati Jaunkundze, kuru nogalinājis… Trīs naktis Homam nu jālūdz Dievs, lai pasargā viņa dvēseli, un jācenšas izlīgt ar savu sirdsapziņu. Gogoļa stāstā Homa aiziet ar sirdi, bet mūsu versija ir ar dziļāku zemtekstu. Proti, ka viņš jau ir piedzimis bez sirds.

Cilvēki jau parasti neaptver, ka viņi ir slikti. Pašiem šķiet, ka labi un pareizi, labāki, nekā patiesībā spēj būt. 

Bet sliktākais pasaulē ir tas, ka cilvēki domā, ka rīkojas pareizi, bet neredz kopsakarības, kontekstu, izdarītā sekas.

 Nesaskata, ka pašiem vēlamā rīcība tāda nebūs arī citiem, varbūt kādam tā sabojās pat visu dzīvi. Varu teikt, ka pats esmu diezgan laimīgs cilvēks un neesmu saskāries ar kaut ko patiešām ļaunu. Dzīvē esmu saticis tikai labus cilvēkus, bet varbūt tāpēc, ka zinu, ar ko runāt un pavadīt savu laiku un ar ko ne. Mēs jau katrs jūtam, ja tuvumā uzrodas cilvēks, kas mums nevēl gluži to labāko. Man grūti just savam varonim līdzi, kaut viņa rīcības motīvus varbūt var saprast. Homa ir tāds īslaicīgs cilvēks, kas domā tikai par nākamo dienu. Ja godīgi, es sevi arī reizēm pieķeru sajūtā, ka kaut ko vēlos tieši šeit un tagad. Tāds nejauks ego. Izrādē tas jāpavelk no sevis ārā…

Kā jūs raksturotu Radu Poklitaru radīto horeogrāfiju?

Tā ir ļoti interesanta, un man patīk dejot Homas lomu. Radu Poklitaru piemīt spēja radīt ļoti interesantus pas de deux, tā ir viņa stiprā puse. Dejojot ir pilnīgi organiska sajūta, soļi saskan ar mūziku, un katram solim ir pamatojums baleta stāstā. Tas ir liels Radu Poklitaru sasniegums. Viņa veidotajās pas de deux īpaši var ieraudzīt un spilgti atklāt attiecības starp varoņiem.

Baletā "Vijs. Šausmu naktis" galveno sieviešu lomu – Jaunkundzi – iestudē baleta soliste Jūlija Brauere. Man ļoti patīk būt ar viņu partnerībā, jo Jūlija ir ārkārtīgi izteiksmīga, atsaucīga saspēlē, viņa ļoti izjūt tēlu, ir ļoti gaisīga, viegla, varu partneri pacelt ar vienu roku.

Bet, atgriežoties pie scenogrāfijas, šajā ziņā vienīgais, ko skatītājs redzēs uz skatuves, ir liels rotējošs kubs, kurā un ap kuru notiks baleta darbība. Kuba skaldnes būs kā ekrāni videoprojekcijām, kas baleta ainas pārnesīs no vienas darbības vietas uz citu. No mājām uz baznīcu, no baznīcas uz bāru. Sapņu ainā, kur mans varonis nogalina Jaunkundzi, būs ļoti izteiksmīgas, pat biedējošas projekcijas. Otrajā cēlienā man ir ļoti aizraujošs pas de deux ar Vija jeb likteņa roku uz ekrāna skaldnes. Šī roka Homu mētās no vienas skatuves malas uz otru, ievilks kubā un ļaus no tā izrauties, kā liktenis manipulēs ar manu nabaga varoni.

Atļaušos atklāt noslēpumu, ka nofilmētā Vija roka pieder pašam Radu Poklitaru. Nekad iepriekš neesmu dejojis ar projekciju, un tas man būs liels izaicinājums. Jo jāseko gan mūzikai, gan rokai kuba skaldnē. Nezinu, kā izskatīsies, bet dejot ir ļoti interesanti.

Kas jūs visvairāk iepriecina baletā?

Mirklis, kad izrāde tikko beigusies, bet priekškars vēl nav pacēlies. Tajā brīdī jūtos gandarīts par paveikto, kļūmītes analizēšu vēlāk. Bet publikas priekšā tu paklanies ne jau, lai priecātos par aplausiem sev. Saki paldies partneriem, mūziķiem un cilvēkiem zālē par to, ka viņi atnākuši uz baletu. Saki paldies par kopā mākslai veltīto laiku. Kad priekškars aizvēries pavisam, sajūtos tik saguris, ka domāju tikai par mājām.